Well, šis ir palags par spēli "Killing Floor" un vienu no interesantākajām pieredzēm ever! Es runāju par daudz ko!

Man laikam ir jāpastāsta par spēli, kurā ne tikai es, bet arī mani draugi ir invistējuši daudz laika, kura, neskatoties uz visiem gļukiem, ir pārstidzoši laba co-op spēle, ar kuras palīdzību vakaros es varu relaksēties, šaujot zombijus un lieliski pavadīt laiku. I present to you - Killing Floor, saīsinājumā vienkārši KF. Ah, pareizi, šeit ir arī treileris.
  

  
KF ir pirmās personas zombiju (precīzāk, neizdevušās eksperimenta subjektu) šaušanas/izdzīvošanas horror žanra spēle, kas ir spēlējama gan vienatnē, gan co-op režīmā, kas ir tik ļoti duadz jautrāk! (: Pašos pirmsākumos 2005. gadā šī spēle tika izlaista kā Unreal Tournament 2004 mods. Tikai 2009. gada maijā KF tika laists klajā kā spēle, kas spēlējama uz datora.
Spēles sižets ir tāds - Lilbritānijā, Londonā tika veikti klonēšanas eksperimenti, taču visi "izmēģinājuma trusīši" izbēga un tagad cenšas tevi nogalināt. Spēle norit pa vairākiem viļņiem, kuru laikā zombiji nāk tev virsū. Kas tev jādara? Jāizdzīvo. Ir vairāki spēles garuma režīmi - īsais (4 viļņi), vidējais (7 viļņi) un garais (10 viļņi), taču lielākoties visi spēlē garo spēles režīmu, jo, izejot kādu karti, tiek iedots ačīvments. Lai uzvarētu spēli, ir nepieciešams nogalināt Patriarhu jeb bosu, kas ir šī neizdevušās eksperimenta aizsācējs.
Killing Floor'am ir pieci grūtības režīmi - Beginner (kas tiek spēlēts tikai tad, ja nepieciešams dabūt kādu vieglu ačīvmentu, jo ienaidnieki uz šī režīma ir smieklīgi vāji), Normal, Hard, Suicidal un Hell on Earth.

Kopš izlaišanas brīža, KF ir krietni ... attīstījies, ja to tā varētu nosaukt. Klāt ir nākuši jauni ieroči, jauns perks (liekas, latviski tā sauktos "klase, ar kuru tu spēlē") - Demolition, kas specializējas spridzināšanā, jauna spēles grūtības pakāpe - Hell on Earth jeb HoE (jo agrāk pats grūtākais režīms bijis Suicidal), arī jaunas kartes, taču tas vairāk ir saistīts ar vasaras, Helovīna un Ziemassvētku pasākumiem. Šajos pasākumos visi zombiji ir saģērbti attiecīgajā dreskodā. Kā piemēru varu minēt Stalkeri - šeit būtu ikdienišķais viņas paskats. Šādi viņa parasti izskatās vasaras Summer Sideshow pasākumā (te arī treileris). Un te būtu viņas izskats Ziemīšu pasākumos (kas notiek arī tagad). Treileris Twisted Christmas pasākumam (un, protams, ka skan "Rikstkoža" meldiņš). Puiši, ar ko spēlēju, atzīst, ka šis ir visseksīgākais viņas izskats. Yesss, tā ir. ;D Nu tas kopumā par KF kā spēli.

MANI KILLING FLOOR PIRMSĀKUMI UN PIEDZĪVOJUMI!

KF mani pierunāja nopirkt Reinis (turpmāk Dille, jo tas ir viņa niks un runāsim geimeru valodā), jo mēs meklējām kādu spēli, ko spēlēt kopā. Tad nu 2012. gada aprīlī es iegādājos "Be Mine 2 Bundle". Mēs tajā brīdī nezinājām, kas Killing Floor par zvēru ir. Un pirmais iespaids mani noteikti sagrāva! Bija apmēram tā - mēs ieejam spēlē, sākas 1. vilnis (gan jau Normal grūtības pakāpe) un pēc pāris sekundēm mūs sakapā pretinieki. WHAAAT?! Tajā vakarā mēs neko neizgājām. Ja nu vienīgi es dabūju savu pirmo ačīvmentu "It's Not Easy Being Greasy". Arī par ačīvmentiem es vēl neko nezināju. Pirmā izietā karte man bija "West London" uz Normal grūtības pakāpes. Tā man sākās Killing Floor (un es to pati nenojautu)!
Es paspēlēju KF līdz kādam maija sākumam un tad man ... man likās, ka nebūs. Ka tā būs viena no spēlēm, kas vienkārši neaiziet, jo esmu tizla, neko tur nemāku izdarīt, visu laiku mirstu. Little did I know. :D
Dille turpināja spēlēt. Viņš atrada latviešu cilvēkus serveros, viņi sadraudzējās un spēlēja kopā.
2012. gada Jāņus man negribējās svinēt, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas pēdējā brīdī var "uzmest", ja nav pareizās noskaņas, labā garastāvokļa kaut ko darīt, tāpēc es paliku mājās. Izrādās, ka Dille un Edijs, tobiš, dullais_laacis (turpmāk vienkārši Lācis) arī tajā gadā Jāņus nesvinēja. Es nebiju spēlējusi KF sen... Tā nu Dille mani pievienoja Skype sarunai un es iepazinos ar Lāci. Tajā vakarā mēs norunājām un nospēlējām n-tās stundas, paralēli katrs savās mājās dzerot alu, jo ir taču Jāņi. :D Haha, tas bija lieliski!
Kaut kad biku vēlāk es iepazinos arī ar pārējiem cilvēciņiem, ko laika gaitā es arī iepazinu kā civlēkus, kas man pašlaik, liekas, ir kļuvuši par diezgan labiem draugiem - Andris jeb Challenge, Kalvis jeb commanderx, Valdis jeb valodis un arī Mārtiņš jeb kroky (bet ar viņu vismazāk ir iznācis spēlēt). Hah, liekas smieklīgi, ka visus pārējos atskaitot valodi es varu uzrunāt vārdā. Valodis man vienmēr būs valodis. (:
Jāpiebilst, ka es tikai un vienīgi spēlēju ar Support Specialist klasi, jo tā specializējas bisēs, tāpēc nav precīzi jātēmē, un metināšanā. Protams, turpmākajās spēlēs man lika metināt durvis. Mums bija izstādātas stratēģijas, kā iziet kartes. Katram bija savs uzdevums, visi darbojas komandā. Lielākoties, visi kaltie plāni vienmēr nostādāja, taču ir bijis tā, ka kaut kas sapišas, kaut  kas noiet greizi, un visa spēle ir vējā. Un tad mēs vai nu mēģinām vēlreiz, ja ir spēks un vēlme, vai arī reidž-kvitojam, because fuck that! Ilgi mēs centāmies iziet tādas kartes kā "Icebreaker" (kretīniska karte), "Wyre" (man tas bija čakars, jo man vajadzēdz ačīvmentu; pārējiem jau bija, viņi man tikai palīdzeja), "Hospital Horrors" (karte, kurā viegli ir apmaldīties).
Kad sāku spēlēt, man ļoti bija bail no tādiem pretiniekiem kā Scrake un Fleshpound, jo tie ir nežēlīgākie! Kad šamie tuvojās, vienmēr sāka rokas trīcēt. Tagad pieredzes ir pietiekoši daudz, ka zinu, ko darīt ar viņiem. Atceros, iespējams uz kaut kādas Hard grūtības pakāpes man teica, ka nāk trīs Zāģi. Un mana klase ir domāta viņu galināšanai. Es atbildēju: "Es viņus paņemšu!" Tas bija brīdis, kad es no viņiem vairs nebaidījos. Tas bija tas "FUCK YEAH!" brīdis, un pārējie arī bija patīkami apmierināti. (:
Tāpat man bija pagrūti saņemties spēlēt uz smagākām grūtības pakāpēm, jo, likās, es nekad nespēšu iziet HoE. Bet... Jā, viss ir mainījies. Tagad tas ir puslīdz chill, lai gan arī ik pa laikam nākas iespringt. Pirmā izietā karte uz HoE man bija "Abusement Park", taču tur bija bugs (tehnisks defekts, kas KF ir ļoti daudz sastopami, taču mēs joprojām turpinām to spēlēt), ko mēs ar Lāci neģēlīgi izmantojām, tāpēc oficiāli tā ir "Ice Cave" karte.
Tā kā Lācis un Challenge ir jelgavnieki, tad 2012. gada augustā es iedomājos, ka varētu satikties un piedāvāju viņiem šādu priekšlikumu. Viņi piekrita. Un es braucu uz Jelgavu. Protams, tikai pēc tam es iedomājos par to, cik stulbi bija no manas puses pat neiečekot viņus "draugos", nē... Es vienkārši aizbraucu uz Jelgavu un mēs satikāmies "Balerijā", un padzērām alu, un tad mēs aizbraucām pie Challenge ballēties, spēlēt novusu un skatīties "Paranormal Activity 3", pie kura es aizmigu. Viņi ir ļoti sakarīgi puiši, tā tiešām ir. Un jā, braucot uz Jelgavu, es pat neiedomājos, ka vaaarbūt viņi varētu būt kaut kādi fakin' reipisti... :D
Oriģināli KF nebija sieviešu personāžu, tāpēc es spēlēju ar Mr. Fosteru. Tikai pirms gada tika pievienots pirmais sievietes personāžs, kas ir pieejams DLC versijā. Heh, Dille man to uzdāvināja ar tekstu: "Here, have some boobs!" Tā Killing Floorā man parādījās krūtis. xD
  

Un šogad uz Kristapa un Betas Helovīna ballīti es biju saģērbusies kā vēl viena sieviete no KF - Mrs. Foster. Un pa kreisi ir arī gifs, ko Dille šovakr uztaisīja no manis uzņemtās bildes un oriģinālā spēles varones kostīma. Vajadzēja netīrāku kreklu, bet man pat ir metināmais aparāts (kas ir fotošops, ja nu kas)! ^.^
Vispār ar visiem šiem cilvēciņiem mums ir daudz labu atmiņu, manuprāt, arī daudz savstarpēju joku, ko tikai mēs saprotam! Jo, ja mēs sāktu runāt, ja es sāktu te rakstīt visādas lietas, kas ir saistītas ar KF, es sasmaidītos un sasmietos ļoti, bet cilvēkiem, kam nav īsti jausmas par to visu, būtu poker face. Bet viens episkais bija tāds, kad Lācis nebija online un mēs visi savus nikus nomainījām uz dullais_laacis, tādējādi mēs visi bijām dullie_laači, ej un atšķir, kurš ir kurš. Un pēcāk viņš ieraudzīja, ko mēs izdarījām... :D Viņa reakcija bija: "What the fuck?!" Bija tā vērts!
Jā, esmu laikam izpaudusies ļoti par šo spēli. Bet tiešām, man patīk datorspēles, man patīk runāties ar šiem cilvēkiem, man patīk, ka esmu viņus iepazinusi, tiešām iepazinusi, balstoties tikai uz to, ko viņi saka un kā viņi to pasaka, neskatoties uz citiem faktoriem. Un man patīk, ka pat tagad, kad notiek šie vasaras, Helovīna un Ziemīšu pasākumi, mēs sanākam kopā, lai izietu jaunpievienotās kartes un iegūtu ačīvmentus.
Un man patīk, ka es varu arī savai labākajai draudzenei pastāstīt par tām pašam jaunajām pievienotajām kartēm. Es zinu, ka viņai tas it nemaz neinteresē, bet viņa nesaka, lai es nestāstu viņai. Hah, tieši tāpēc es viņu mīlu un tieši tāpēc viņa ir mana labākā draudzene! :)
Ik pa laikam frāze, ko pasaka vīriešu kārtas spēļu varoņi, ir "Yeah, one in each hand!" Tas attiecas uz ieročiem. Runājot par inside jokes, šogad dzimšanas dienā Lācis un Challenge man sagādāja dāvanu, kas nu ir viens no maniem mīļākajiem T-krekliem! Cheers!

If you know, what I mean. ;D

Par pirmo pieredzi peintbolā un lielisku vakaru pēcāk.

Vakar spēlēju peintbolu. (:
Kopā mēs bijām 16 cilvēki, no kuriem pazinu apmēram pusi. Peintbola spēle notika no 19:00 līdz 22:00 Andrejsalas peintbola parkā. Parks ir pamesta spēkstacija, principā grausts, pa kuru lieliski var izārdīties. Un tā grausta sajūta piešķir īpašu auru spēlei.
No sākuma pārģērbāmies, dabūjām sejas maskas un ieročus, kas ir smagi, ko es negaidīju. Tad mūs iepazīstināja ar noteikumiem, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Un tad mēs sākām spēli. Dalījāmies mēs divās komandās pa 8 cilvēkiem. Pirmā spēle bija laukuma iepazīšana un pretinieku komandas likvidēšana, ja to tā var nosaukt. Pēcāk sākās arī dažādas misiju spēles, piemēram, katra komanda atrodas savā laukuma galā, pa vidu stāv trīs kastes. Divas no tām ir jāaiznes līdz savai bāzei.
Vēl viena spēle noritēja tā, ka mūs sadalīja četrās komandās pa 4 cilvēkiem. Uzdevums - izšaut visas pārējās komandas. To mēs spēlējām vairākas reizies un vienā piegājienā mums bija meiteņu komanda - es, Linda, Zane un Karīna. Mēs uzvarējām, hehehe. ;D
Pašās beigās, kad laiks bija beidzies, taču vēl bija palikušas bumbiņas ielādētas ierocī, mūs izlaida uz laukuma, kur spēlējām divās komandās. Uzdevums - izšaut pretiniekus (un visas ielādētās bumbiņas). Un tad es dabūju trīs šāvienus galvā. Clear head shots! :D
Principā, galva nesāp, arī vakar nesāpēja. Kas man sāp, ir visi muskuļi, jo skriešana, tupšanās, rāpšanās dara savu. Un man sāp tās vietas uz kājām, kur mani sašāva ar bumbiņām. Yesss, tur ir zilumi. Bet peintbols ir foršs un to noteikti vajadzēs atkārtot.

Pēc peintbola mani aizveda mājās, bija apmēram 22:30. Es ātri iegāju dušā un izmazgāju šmeku jeb krāsu no matiem ārā, uzvilku kleitu un devos uz centru satikt tos pašus peintbola cilvēkus. Devāmies uz "Alu". Parasti mēs tur sēžam, dzeram alu, runājamies vai darām citas glupas lietas, bet šoreiz man tiešām ļoti patika tur būt ar tiem cilvēkiem. I mean, mēs joprojām darījām visas iepriekš minētās lietas, bet bija šausmīgi jauki šoreiz. Un tad notika, liekas, mans mīļākais brīdis. Mēs gājām dejot. Like, mēs neejam dejot. Mēs parasti sēžam un dzeram alu, un runājamies, un darām citas glupas lietas. Bet mēs dejojām. :) To deju es nodejoju ar Gvido. Un bija tik jauki redzēt, ka arī pārējie iesaistās. Zane dejoja ar Arti. Un Garais dejoja ar Aneti. Un Linda dejoja ar Blondo. Un mēs tur vienkārši visi dejojām. Lūk, tā bija mana #dienasoga vakar vakarā! (:

Par latviešu tautasdziesmām un superskaistiem momentiem iz dzīves!

Cilvēki, kārtojot savas mantas, kas daudzu gadu laikā ir sakrājušās, spēj atrast fantastiskas lietas!
Tāpat arī man pirms pāris dienām uznāca luste sakārtot plauktus, jo, lai arī esmu nekārtīgs cilvēks un spēju tajā nekārtībā izdzīvot, tomēr ik pa laikam prasās pēc kārtības.
Tad, lūk! Kārtojot vienu no savām atvilktnēm, es atradu vecu A4 formāta aploksni, kurā esmu salikusi dažādus papīrus vēl no tālā 2007. gada. Tur bija tā laika sapņi, kurus pierakstīju, dažādas zīmītes, visāds cits sentimentāls stafs. Un tur es atradu no klades izrautu rūtiņu lapu, kuras nosaukums ir "No Oskara pasākuma 31.07.07.-02.08.07." Wou! ;D

Man jāpastāsta, ka Oskars ir mans klasesbiedrs no 8. līdz 9. klasei un tieši 2007. gadā mēs daudz sākām pavadīt laiku kopā. Tas gads vispār ir viena liela, skaista atmiņa.
Tajā gadā es, Mint un vēl citi draugi uz pāris dienām devāmies uz Oskara laukiem, kas atrodas Mālpils vai Nītaures novadā. Kas bija ļoti forši, ir tas, ka viņa lauki ir tādi riktīgie lauki! Apkārt kaimiņu nav, viņa lauku māja bezmaz vai atrodas nekurienes vidū, veikals ir padsmit kilometru attālumā.

Tajās dienās un naktīs mēs visu laiku vienkārši bijām tur. Un vakaros iedzērām aliņu, bet nebija tā, ka piedzērāmies. Un cepām gaļu. Un pīpējām ūdenspīpi. Un taisījām masāžas cits citam. Un spēlējām ģitāru. Un dziedājām.
Jāsaka, ka otrajā naktī notika ... viens no visu laiku foršākajiem momentiem manā mūžā! Es, goda vārds, to nekad neaizmirsīšu, jo tas bija kaut kas! Bahhh, es nemāku izskaidrot. Pat tagad to atceroties, man tirpiņas pārskrien pāri un gribas pasmaidīt! Bija nakts, mēs ar Almu izgājām laukā no mājas, lai paelpotu svaigu gaisu. Mēs aizgājām uz pļavu, kurai pāri metās tāda sulīga migla. Ārā bija gaišs un it visu varēja redzēt, jo bija pilnmēness. Pēc brīža mūs nāca meklēt cilvēki un, es nezinu, kāpēc, bet nākamajā brīdī mēs seši (es, Mint, viņas brālis, Alma, Matīss un Jānis) stāvējām turpat, miglas pielietajā pļavā, virs galvām pilnmēness, un dziedājām latviešu tautasdziesmas. Man liekas, mēs tur nostāvējām kādu stundu, bet mums pilnīgi pazuda laika izjūta. Es skaidri atceros, ka mēs nodziedājām "Migla, migla, rasa, rasa", "Zirgi zviedza" (kas vispār ir manas mīļākās tautasdziesmas ever), gan jau arī "Tumša nakte, zaļa zāle" un citas. Un tas moments iz dzīves bija tāds ļoti viegls un ... Es nezinu, gandarījumu sniedzošs. Nu un tad mūs sauca atpakaļ uz māju, jo mēs bijām pazuduši uz ļoti ilgu laiku, kā izrādās. Un tas mēs atgriezāmies realitātē.
   

   
Bet tā lapa, ko es atradu, ir dziesmas "Aiz kalniņa dūmi kūp" pārveidojums, ko mēs ar Almu tik veiksmīgi pielāgojām Oskara lauku pasākumam. Tad nu uzrakstīšu dažus pantus iz tā:
  
Oskars taisa ūdenspīpi,
Tas tos dūmus kūpināj.
  
6 ogles, 5 trubas,
Kas par labu ūdenspīp'.
  
Tumšā naktī Marga lēkā
Ar plikāmi kājiņām.
  
Jānīc skrēja ar to cirvi
Pa visāmi istabām.
  
Don't ask. Mjau! :)

Aktierspēle par aktiera vectēva meklējumiem.

"1945. gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski. Ir svarīgi saprast, kāpēc tā notika. Un svarīgi neaizmirst."

Tas, lūk, ir rakstīts uz manas un visām pārējām biļetēm, ko var iegādāties Jaunajā Rīgas teātrī uz izrādi "Vectēvs"!
Pirmizrāde šim iestudējumam notika 2009. gada 16. janvārī. Izrādes režisors - Alvis Hermanis. Teksta autors - Vilis Daudziņš. Aktieris - Vilis Daudziņš. Šis ir 2008./2009. gada latviešu autora iestudējums un tas ir ieguvis arī Skatītāja balvu par labāko izrādi.

"Man nav vectēva. Es piederu pie tās paaudzes civēkiem, kuru vectēvi karoja. Dažiem palaimējās atgriezties no kara, bet ne manējiem.  (..) Laimīgi tie bērni, kas zina, kā tas ir - sēdēt vectēvam klēpī. Es nezinu. Jo viņi abi krita. (..) Viņus abus paņēma armijā. Vienu latviešu leģionā, otru - Sarkanajā Armijā. (..) Viņi negribēja karot, un vēl mazāk viņi gribēja šaut viens uz otru. Bet tā sanāca..."

/Vilis Daudziņš/ 

Šī nav pirmā reize, kad redzu šo izrādi. Pirmo reizi es to noskatījos 2009. gada 27. maijā. Es zinu to tik precīzi, jo es saglabāju visas pasākumu, teātru un arī filmu biļetes, ko esmu apmeklējusi. Ļoti vēlējos, lai mana mamma arī šo izrādi noskatās, jo viņa pamazām sāk iepazīt Jauno Rīgas teātri. Diemžēl, izrādi mamma nevarēja apmeklēt veselības dēļ, tāpēc paaicināju savu māsīcu. Pati ar šī teātra darbību iepazinos 2008. gadā, kad iznāca izdevība apmeklēt pirmo izrādi "Trīs māsas". Kopš tā laika starp visiem Rīgas teātriem ir mans favorīts.
Šovakar sapratu, ka šī varētu būt mana mīļākā izrāde. Tiešām mīļākā! Ļai gan mīļas man ir arī citas, piemēram, ļoti izbaudīju izrādi "Latviešu mīlestība". Arī tā ir sen skatīta un, iespējams, to derētu apmeklēt vēl kādu reizi. Man ļoti patika arī "Fundamentālists", "Grenholma metode", "Oblomovs" u.c. Protams, ne jau visas viņiem ir superperfektas izrādes. Ir bijušas arī tādas, kas it nekādas pozitīvās emocijas manī neraisīja. Bet tā jau ir, ka viss perfekti nevar būt.
  

  
Izrāde ir par to, kā aktieris Vilis Daudziņš cenšas sameklēt savu vectēvu, kas Otrajā Pasaules karā ir pazudis bez vēsts. Mani fascinē, ka visas izrādes garumā viņš ir viens pats aktieris, kas izstāsta trīs stāstus, kā viņš ir saticis trīs kungus ar tādu pašu uzvārdu, kāds ir bijis viņa vectēvam. Katrs stāsts atšķiras. Katram ir sava attieksme, savs viedoklis par karu, kas ir izstāstīts ļoti meistarīgi un apbrīnojami!
Braucot uz mājām es biju... Es biju pacilāti labā garastāvoklī ar daudzām pārdomām prātā, jo, lai arī kopumā izrādes sižetu atcerējos, mazās detaļas, kuras atkal nācās piedzīvot, izraisīja ļoti patīkamu apmierinājumu. Es tiešām novēlu noskatīties šo izrādi jums, cilvēciņi, ja jūs to neesat redzējuši! Un, ja esat, tad pēc kāda laiciņa izdariet to vēlreiz, jo labas lietas jau var atkārtot! :)

Mans pēdējo dienu pārdomu iniciators un "The very idea that made-up stories can matter".

"You laugh, you cry, and then you come back for more." - Markus Zusak, bestselling and Prize Honor-winning author of The Book Thief.

Lūk, tas ir rakstīts uz grāmatas vāka! Vakar es nogulēju savas lekcijas, jo pirmdienas naktī es pabeidzu lasīt "The Fault in Our Stars" (bet, LŪŪŪDZU!, cilvēk, labāk izlasi grāmatu, nevis skaties, kas rakstīts tajā Vikipēdijas lapā, jo citādi tu sev visu nezināšanas patīkamo baudu izbojāsi!), ko ir sarakstījis Džons Grīns (John Green). Jau iepriekš esmu lasījusi viņa grāmatu "Looking for Alaska", kas bija dikti laba, bet šī, ļautiņi! Šī ir kaut kas!
Grāmata ir sarakstīta  pavisam nesen, 2012. gadā. Protams, es to lasīju angļu valodā un tad es sapratu, cik tomēr svarīgi ir zināt valodas, jo, pirmkārt, latviski nedz šī, nedz arī citas viņa grāmatas nav tulkotas, otrkārt, es nezinu, vai tik prasmīgi tas tiktu izdarīts, jo valoda un noskakaņa, un atziņas ir fantastiskas!

"Oh, I wouldn't mind, Hazel Grace. It would be a privilege to have my heart broken by you."

Stāsts ir vēstīts no 16 gadus vecas Heizelas Greisas skatu punkta, kurai ir vēzis un viņa apmeklē atbalsta grupu, kur viņa satiek 17 gadu vecu Augustusu (angliski Augustus + mani kaitina, ka normāli angliski vārdi iztulkoti latviešu valodā skan tik briesmīgi!), kas ir spēlējis basketbolu, bet nu ir invalīds, kuram ir amputēta viena kāja, jo viņam arī ir bijis vēzis. Un stāsts, protams, ir par mīlestību, par ko grāmatās man dikti patīk lasīt!
Viss, neko vairs neteikšu, jo neko vairs nedrīkst teikt!

"What am I at war with? My cancer. And what is my cancer? My cancer is me. And tumors are made of me. They're made of me as surely as my brain and my heart are made of me. It is civil war with a predetermined winner."

Vispār, kad es izlasu kādu grāmatu, man tā ir jānoliek maliņā, tā, lai tā ir rokas stiepiena attālumā, man ir mierīgi jāpasēž un biku jāpadomā, un jāaptver, kas īsti ir noticis. Un, kad es to izdaru, es izeju no šī stāvokļa un, liekas, atkal normāli varu sākt funkcionēt. Nekad nebiju lasījusi par tādām tēmām. Un interesanti likās, ka jau pašā grāmatas sākumā pateikts, ka galvenai varonei ir vēzis, ka tas ir neārstējams, ka ... Ka gala rezultāts jebkurā gadījumā būs viens. Un, lai arī es to zināju, es joprojām nezināju, ko sagaidīt no grāmatas beigām, un tas man patika.
Grāmata pati par sevi ir skumja, es pat teiktu, visā tās garumā un bilde pa labi lieliski attēlo sajūtas, ko šī gramata sniedz, jo pēc tās izlasīšanas divi kabatslakatiņi, kas visu laiku man bija pa rokai, bija mitri. Taču mani fascinē, kā Džons Grīns spēj pasniegt ne tikai skumjās, bet arī pozitīvās lietas kā mīlestību, draudzību, ģimeni tik meistarīgi + humors grāmatā ir asprātīgs, kas ir õsom, jo tu nevari nepasmaidīt par to.

"I fell in love the way you fall asleep: slowly, and then all at once."

Man patīk labas atziņas. Vienmēr ir patikušas. Arī atziņas par mīlestību. Varbūt tas ir dikti salkani no manas puses, jo brīžiem esmu superskeptiksa, bet neko nevar darīt, ja labas lietas ir labas. Lasot, es ielīmēju lapiņas tajās vietās, kuras es noteikti gribēšu izrakstī un ar kurām es gribēšu padalīties šajā ierakstā.
Vispār iznāk dikti interesanti, jo, ik pa laikam nākas uzdurties kādai bildei internetā ar "dižo atziņu", kas dažkārt ir labas un dažkārt ne tik ļoti. Esmu uzdūrusies arī vairākām no šīs grāmatas. Dažām ir bijis pierakstīts Džona Grīna vārds, lai parādītu, ka tas ir skaistās domas autors, citām tā nav bijis, bet man vienalga ir paticis. Un tagad man ir prieks zināt no kurienes un kāpēc tās ir ņemtas.
Lūk! Tapēc, cilvēki, lasies labu literatūru, piedzīvojiet un pārdzīvojiet varoņu stāstus, iesakiet labas grāmatas arī citiem un ļaujiet, lai tās iesaka arī jums. (Laikam jāsaka paldies cilvēkam, kas deva visas Džona Grīna grāmatas lasīt, jo tagad šis autors man ir ļoti mīļš.)

"You don't get to choose if you get hurt in the world, old man, but you do have some saying in who hurts you. I like my choices. I hope she likes hers."

Antichamber. Pirmie iespaidi un sajūtas, ko tie sniedz!

Buhhh, pirms kāda laika es stāstīju cilvēkiem par to, ka man nereti ir skumji, kad kaut kas beidzas. Un tā jau arī ir, mani tiešām pārņem tā melanholiskā sajūta, ka nu tas ir galā! Tās lietas var būt da jebkas! Tās var būt labas grāmatas. Tās pašas spēles. Vai filmas. Vai seriāli. Tie var būt labi mūzikas albumi, kas tiek atklausīti. Arī draudzības un attiecības. Jebkas!

How we perceive a problem can change every time we see it.

Un te nu notiek tā interesantā padarīšana, kad tās lietas, kas mums patīk, beidzas. Nekad vairs nevarēs notvert to pašu pirmo sajūtu, pašu, pašu esenci, to kaifu, ko šī izbeigušās lieta sniedz! Pirmais iespaids ir visforšākais mirklis! Piemēram, ja tā ir kāda grāmata, ko cilvēks var lasīt atkārtoti... Protams, ka viņš tvers jaunas lietas, nereti pamanīs kādus sīkumus, ko iepriekšējā reizē nav pamanījis, interpretēs grāmatu kaut kā citādāk, jo viņam būs jauna pieredze. Tas viss ir skaisti, jā, bet diemžēl, tas būs absolūti ne tā, kā pirmajā reizē, kad grāmata tika lasīta. Jo varoņi un notikumi jau ir zināmi. Sižets zināms. Un pirmās reizes iespaidu nekad vairs nevarēs atgūt.
Esmu cilvēks, kam ir svarīgi tās mazās kaifa devas, ko labas lietas sniedz un skumjas pārņem, kad tās beidzas!

Vakar es izgāju spēli Antichamber. Fan - tas - tis - ki! Spēle noteikti atstāja uz mani iespaidu. Arī to iespaidu, kas beigās lika man izslēgt spēli, biku pasēdēt un padomāt.

The choice doesn't matter

if the outcome is the same.

Tātad, šī spēle ir izlaista 2013. gada janvāra beigās, tās izstrādātājs ir Alexander Bruce. Spēle ir pirmās personas pužļu-platformas indie / adventure spēle. Godīgi... Es to varētu uzskatīt kā vienu no manām mīļākajām spēlēm ever! Jo man jau patīk risināt puzles. Un spēlē ir jāpievērš uzmanība it visam. Haha, bet te ir kāds āķis - šeit ... Kā lai īsti to pasaka?! Šeit gluži vienkārši loģika nedarbojas. Tas ir, loģika ir, bet tā sapiš prātu ļoti daudzos veidos. Un tāpēc šī spēle ir ģeniāla! Check out the trailer!
Spēle neko īsti nepasaka priekšā, kas būtu darāms. Ir kāds uzdevums, tu to paveic un tikai pēcāk tu atradīsi kādu bildīti, uz kuras uzspiežot, parādīsies teksts. Atziņa. Un bieži vien šī atziņa attieksies uz tikko izpildīto uzdevumu. Un uz dzīvi. Un es jau esmu to atziņu cienītāja, nu gan. Šeku reku, dažas no atziņām izlēmu arī publicēt. Tās bija salīdzinošigrūti atlasīt, jo man patīk tik daudzas + mazie zīmējumiņi arī ir visai precīzi. Tos arī ir zīmējis pats izstādātājs.

The more we complete, the harder

it gets to find what we missed.

Spēles komponists ir Siddhartha Barnhoorn. Mūzika ir dikti ambienta, ļoti atbilstoša spēles noskaņai. Kas man ļoti patika, ir tas, ka brīžam var dzirdēt dažādas skaņas, piemēram, varžu kurkstēšanu, kaiju klaigāšanu, pulksteņa tiksķēšanu. Tādas mazas nianses, pēc kurām spēles laikā arī var orientēties.
Pati spēle ir balti-krāsaina. Tas ir, lielākoties gaiteņi, griesti, grīda, viss ir balts, taču ir atsevišķi kambari, kas ir pilnībā izkrāsoti. Tāpat bieži ir izmantoti visai spilgti sarkani, oranži, dzelteni, zili, zaļi krāsu toņi, kas norāda ceļu. Izmantota tiek arī melna krāsa un arī tādas krāsas kā madženta un tirkīzs (Wiii, man patīk šie nosaukumi, tādi forši izrunājami tie ir!). Un krāsas arī savā starpā tiek kombinētas.

Lūk! Jebkurā gadījumā varu teikt, ka šī spēle, šī pieredze... Nu nav tā tāda, kādu varētu iztēloties. To arī nevar īsti pastāstīt. Dažas lietas ir vienkārši jāpiedzīvo, lai arī kas tās būtu.

No matter how high you climb, there's always more to achieve.

Pati izvēlos sev tīkamākos veidus, kā pavadīt brīvdienu vakarus. Muh muh.

Whū, ir tomēr pagājis kāds krietns laiciņš kopš pēdējā ieraksta. Ir jau, par ko rakstīt, taču iepriekš nebija tās pareizās noskaņas. Un, ja nav noskaņas, tad piespiesties un darīt tādas lietas nav vērts.

Vakar un šodien man cilvēki jautāja, kāpēc esmu mājās, jo ir taču piektdienas (šodien jau sestdienas) vakars. It kā vajadzētu iet ballītes or something. Bet, godīgi sakot, man ballēties negribas. Es zināju, ko šajos vakaros gribu darīt - uzlikt austiņās visai skaļi mūziku un šaut zombijus. Fuck yeah! Un labākus šo vakaru scenārijus es i nevarēju iedomāties!

Zombiju šaušana nebija ilga, jo šovakar esmu izgājusi spēli, kas saucas Borderlands 2. Šeku reku, te būs otrās spēles foršais treileris --> Borderlands 2 treileris. "Izgājusi" ir ļoti nosacīts jēdziens, jo esmu izspēlējusi galveno sižeta līniju, bet papildkvesti būs vēl jāizpilda. Tā tika izlaista 2012. gada septembrī. Iegādājos es šo spēli uz lielajām vasaras atlaidēm brīnišķīgajā mājas lapā Steam ar 75% atlaidi. "Borderlands 2" ir sīkvels pirmajai spēlei Borderlands (You don't say!) . Šeku reku, te būs pirmās spēles foršais treileris --> Borderlands treileris. Pirmā daļa tika izlaista 2009. gada oktobrī. Abas ir pirmās personas šaušanas spēles, kuras var spēlēt co-op režīmā, un abām spēlēm ir pieejami vairāki DLC.
Hah, tālajā 2011. gadā mums ar Reini vajadzēja atrast kādu co-op spēli. Taisnību sakot, es neatceros, kas tajā laikā notika ar "Killing Floor". Vai nu mēs vēl neko nemācējām tur normāli izdarīt, vai vēl kas cits, bet mēs sākām spēlēt Borderlands. Mmm, man patika Borderlands!
Pirmkārt, man ļoti patīk šo abu spēļu grafiskais noformējums (to var redzēt iepriekšminētajos treilerīšos). Tā atmosfēra ir ļoti tīkama.
Otrkārt, man patīk jaukais humoriņš, kas spēlēs ir ieturēts. Piemēram, Reinis Borderlands 2 spēlēja ar varoni Psycho. He-he, viņš ir tik jauks! Viņš ir pilnīgi psihs, bet viņš ir tik jauks, ka man gribas likt šādu sejiņu --> ^.^ ! Tas viss, protams, ir lieliski. Bet... Nu jā, man jau patīk tāds interesants humors. Un, šķiet, šī spēle to var sniegt. :D Pirms pāris dienām, kad ar Reini spēlējām, viņš teica, ka vienā zonā ir kvests, kas man ļoooti patiks. Needless to say, tā arī bija. Kvesta mērķis bija likvidēt vienu pretinieku, kas i nepretojās. Nē. Viņam bija nepieciešama mana palīdzība, par ko viņš arī pateica paldies. Viņam bija nepieciešams, lai es viņam iešauju sejā. Vistiešākajā nozīmē. Lūk, te nu tas ir! Un tas ir lieliski (ja to tā var nosaukt)!
Treškārt, yesss! Mūzika. Protams, ka mūzika! Spēļu OSTi man ļoti iet pie sirds, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir dziesma no pirmās spēles treilerīša "No Heaven" (nezinu, kas īsti izpilda). Tāpat arī ir Cage the Elephant - Ain't No Rest For The Wicked. Atceros, kad sākās spēle, kad bija atklāšanas aina busā, tad es pavisam sasmaidījos, jo šo dziesmu zināju jau krietni pirms tam un tas ļoti uzlaboja omu. Dziesma iederīga un trāpīga tajā brīdī! Tā bija oga! Diemžēl sakarīgu video nevarēju atrast. Tāpat arī šodien pasmaidīju par vēl vienu līdzīgu gadījumu... Līdzīgu? Drīzāk tādu pašu. The Heavy - How You Like Me Now? skanēja Borderlands 2 beigās, kad jau rādīja titrus. Šī dziesma arī zināma.
Un, lai arī cik dīvaini nebūtu, par abām iepriekšējām dziesmām es uzzināju no sev mīļā seriāla "The Vampire Diaries", jo arī tur nereti ir dikti laba mūzika! (:

Lūk, tā nu es izlaidējos šajās brīvdienās, kas ir vienkārši ellišķīgi labi, manuprāt. Cheers!

Priciņš par cilvēku pazīšanu un labo kontaktu.

Šodiena ir nepārspējami laba! :)
Šodien es gan satiku, gan sakomunicēju ar tiem cilvēkiem, ko sen neesmu redzējusi. Un tagad es pilnīgi jūtu to pacilāto garu.
Pa dienu ar Matīsu sazvanījos pa Skype. Stāstīju viņam par Itāliju, par visādām random domām arī + mēs paralēli spēlējām Minecraft. Hah, vienā brīdī viņš pat pajautāja, vai esmu kaut ko salietojusies, jo noskaņojums bija tik labs, ka vārījos un nedevu viņam vārdu, un sajūsminājos par visu, visu. Ar tādu sejas izteiksmi --> ^.^ . Tad nu atbildēju viņam, ka neko neesmu lietojusi, ka sen neesmu komunicējusi ar cilvēkiem un ka neesmu komunicējusi arī ar viņu sen.
Vakarā tomēr aizdevos uz "Alu", satiku Edgaru un viņa draugus. Runājāmies, smējāmies, dzērām alu. Viss bija labi. Viss ir labi. :) Vai nu tas ir reibonis pēc 2x laimīgajā stundā nopirktajiem medaliem, vai arī tiešām labnoskaņa. Ar Edgaru es normāli neesmu tikusies kopš ... Kopš sen. Šodien atcerējāmies gan to, ka mēs pazīstamies 6 gadus, gan to, ka mēs iepazināmies viņa 10. klases iesvētībās (es tad gāju 8. klasē un man tajās iesvētībās nemaz nebija jābūt). Lūk, šī ir viena no tām dīvainajām "Kāda ir tava interesantākā sapazīšanās ar cilvēku?" reizēm. (:
Pēc "Alas" aizgāju uz Vērmanes dārzu satikt kursa biedrenes. Santa mani pārsteidza ar negaidītu dāvanu jeb ar ap roku liekamo prievīti/sprādzi, ko viņa atveda no sava šī gada ceļojuma arī pa Eiropu. Tikko izņēmu no suvenīru maisiņa viņas atvesto dāvanu un pilnīgi sajutu jūras smaržu, jo maisiņā ir ne tikai rokassprādze, bet arī gliemežvāks.
Tāds nu ir mans šisvakars! Rīt lekcijas. 08:30 jau jābūt fakultātē. Bet esmu tik labā noskaņā, ka vēl gulēt es negulēsu.

Random lietas pasaulē notiek.

Šodien visa diena bija vienā vienīgā steigā. Ļoti burtiskā nozīmē.
Viens no dienas momentiem bija tāds, ka steidzos pie frizieres atdot naudu par paveikto darbu. Steidzos ļoti, tāpēc, paskatoties pa kreisi un pa labi, skrēju pāri ielai pie sarkanās gaismas. Kad atrados jau pie frizētavas durvīm un skaitīju santīmus, pie manis piebrauca čalis. Lai arī man bija austiņas ausīs un skanēja sev mīļa mūzika, es tomēr dzirdēju, ko viņš teica. Un viņš teica sekojošo: "Jūs ļoti skaisti skrienat".
Es ātri iegāju frizētavā, atdevu naudiņu un devos uz savu pieturu, lai brauktu mājās. Čalis ar velosipēdu jau bija kādu gabalu nobraucis. Un tad man pieleca! Pagāja minūte! Un man pieleca, ko viņš pateica. Mana reakcija bija --> o_O . Like, whaaat?! :D
Šī, liekas, ir ... Es pat tagad nezinu, kā to uztvert. Kā komplimentu (?), bet krīpīgu.
Un nesen draugu lokā mums bija sarunas par dīvainiem komplimentiem. Es neko īsti nevarēju pateikt, lai gan ir dzirdēti stāsti par skaisto degunu un vēl šādi tādi. Lūk, skaista skriešana tagad būs mans dīvainais kompliments! :D

Piedzīvojumie, kas ir pēc tam.

Hoho, man ir labnoskaņa! Par visu, visu! ^.^
Vakar 02:00 atgriezos mājās no Itālijas ceļojuma. Kad pārbraucu pāri Lietuvas/Latvijas robežai, Mint bija pirmais cilvēks, kam aizsūtīju īsziņu ar ziņām par to, ka esmu atgreizusies un ka gribu satikties.
Šodien mūsu tikšanos mēs arī īstenojām. Viņa atbrauca ciemos, es parādīju viņai visas bildes, kas tika sabildētas. Bija arī pāris video nofilmēti. Izskatījām to visu, tad jau mēs vakariņojām. Vecāki arī bija priecīgi viņu redzēt, jo, godīti, Mint seeen nav bijusi ciemos! Pavakariņojām, padzērām no Itālijas atvesto vīnu, parunājām, kas pa šo laiku ar mums skaists ir noticis un tā nu nesen viņa aizdevās. :)
Bet es šovakar skatīšos Star Trek Into Darkness, jo beidzot šamā filma ir pieejama labā kvalitātē. Manuprāt, diena un vakars ļoti izdevies!

Par datorspēlēm, lielisku mūzku un labiem cilvēkiem.

Es tikko pabeidzu spēlēt spēli "Limbo".

Tā ir puzzle-platform video spēle, kas ir izdota 2010. gadā, neteiktu, ka īpaši pozitīva, hehe. Stāsts ir par puisi, kas pamostas meža vidū "elles malā" ("edge of hell"). Šajā gadījumā derētu palasīt Bībeli vai, piemēram, šo Vikipēdijas rakstu. Spēles nosaukums ir ņemts no latīņu vārda limbus, kas nozīmē "mala". Puisis meklē savu pazudušo māsu. Ceļā viņš satiek zirnekļus un citus kukaiņus, arī dažādus cilvēkus, kas cenšas viņu nogalināt... Jā, teicu, ka ne pārāk pozitīvi.
Spēle ir ļoti glīta, tā ir melnbalta un animācijas ir ņamma!
Lai tiktu spēlē uz priekšu, nereti ir jāatrisina kāda puzle. Nekas sarežģīts. Ik pa laikam jādomā ātri, lai rīkotos pareizi. Spoileris --> puisis beigās atrod māsu. Tobiš, viņš pats nomirst (tā vismaz es sapratu) un atkal nonāk mežā, kur beigu beigās satiek viņu. Ar to arī spēle beidzas!

Kāpēc es par šo vispār sāku runāt? Nu, pirmkārt, man ļoti patīk Indie spēles. Vēlējos padalīties, ka attiecībā uz spēlēm, ja godīgi, es palikusi ļoti legit. Tajā ziņā, agrāk es labprāt lejupielādētu spēli nelegāli, paspēlētu... Tagad es to nedaru. Tagad es lielāko daļu spēļu pērku. Ir tāda mājas lapa kā humblebundle.com. Viņu loģika ir tāda - viņi piedāvā piecas, varbūt vairāk spēles, kuras jebkurš cilvēks var iegādāties par sev tīkamu summu (lai gan tagad ir uzlikts, ka nedrīkst maksāt mazāk par 1$, bet, hei, tas joprojām ir lieliski!). Tajā pašā laikā ir kāda summa, kuru, ja klients pārmaksā, dabūn vēl kādu spēli papildus. Cilvēki, maksājot naudu, var paši izvēlēties, kam tā tiks. Šī mājas lapa darbojas kā labdarības fonds. Ja klients vēlas, visa nauda var aiziet labdarībai. Vai arī šādu Indie spēļu ražotājiem. Viss ir atkaīgs no maksātāta. Tieši tāpēc man patīk, ka šādas lietas eksistē!
Piemēram, pašreiz HumbleBundle ir sarīkojusi akciju "Humble Origin Bundle". Tiek piedāvātas sešas spēles + vēl 2, ja tiek samaksāti 4,82$. Piecas no šīm spēlēm var aktivizēt Stīmā (ja ir konts, protams), pārējās var aktivizēt Origin (ja ir konts). Šī akcija ilgst jau 4 dienas, 10 dienas vēl ir palikušas (parasti HumbleBundle akcijas ilgst 2 nedēļas) un jau ir pārdoti vairāk kā 1'299'206 šie "banduļi" un savākti vairāk kā 6 miljoni dolāru. Jā.

Vēl, kas man ļoti patīk spēlēs, ir tas, ka nereti spēlēm ir labi OSTi, tas ir, oriģinālā mūzika (Soundtracks). Vispār esmu sapratusi, ka esmu OSTu cilvēks. Lai tas būtu seriāls, spēle, filma, da jebkas cits, ja mūzika ir laba, tie jau varētu būt 50% manu simpātiju pret to.
"Limbo" OSTs tika izlaists 2011. gadā, tā komponists ir Martin Stig Andersen. Žanrs: Acousmatic, Ambient. Tas ir tikai 20 minūtes garš, tajā ietilpst seši skaņdarbi. Nosaukumi ir doti attiecīgai vietai, kurā brīdī notiek darbība. Viens no maniem mīļākajiem "gabaliem" ir Martin Stig Andersen - Rotating Room. Nu patīk man tādas lietas!
Njā, tātad, gribēju vēl pasacīt, ka, pērkot HumbleBundle, gadrīz visām iegādātajām spēlēm ir pieejami oriģināli, labas kvlaitātes OSTi. Yesss!
Kā jau iepriekš esmu minējusi, viens no foršākajiem OSTiem ever ir "Bastion" (Darren Korb - Spike in the Rail)! Bet ir ļoti daudz spēļu... Vispār ļoti daudz labu lietu, kur mūzika nereti ir laba!
Izbaudiet labu mūziku un labas lietas, un dariet to, kas jums patīk un kas jūs iepriecina! :)

Biku par seriāliem.

Skan The Fashion - Like Knives. Uhhh, patīk šī dziesma. Šovakar pilnīgi bumbulējos. Nu labi, ne gluži. Paralēli sastādu sarakstu, ko ņemt uz Itāliju. Bet jā, bumbulējos. Dzeru tēju un ēdu šokolādes konfektes.
Tā kā man skan šī dziesma, tad es atcerējos par lielisko laiku, kad skatījos seriālu "Gossip Girl", hoho! Pirmās divas sezonas man ļoti patika. Trešā un ceturtā sezona bija jau ... Ne tādas. Un piektā un sestā sezona vispār man liekas neizdevušās. Bet tās pirmās sezonas ir pašas interesantākās, intriģējošākās un blā blā. :)
Pašlaik esmu sākusi skatītes angļu seriālu "Sherlock", kas ir par Šerloku Holmsu. Interesanti liekas tas, ka tas ir uztaisīts ļoti mūsdienīgā versijā. Tāpat, domāju, atsākušu skatītes "Supernatural". Un, lai cik ļoti man nepatīk šausmu filmas, spēles un jebkas cits, kas ir saistīts ar šo sfēru, es domāju sākt skatīties "American Horror Story".
Fuck yeah, esmu seriālu cilvēks! ^.^

Jauns albums, yesss!

Vakar netīšām uzzināju, ka grupai Franz Ferdinand šā gada 26. augustā iznāk jauns albums "Right Thoughts, Right Words, Right Action". Yesss! ^.^ Par šīs grupas eksistenci uzzināju no Vladislava, kas vienmēr dalās ar labu mūziku un mūsu mūzikas gaume nereti pat ļoti sakrīt. Vladislavs vispār ir viens no cilvēkiem, kuriem uzticos, jo, ja viņš saka, ka man kaut kas būtu jādara, kaut kas jāpamēģina, tad noteikti sekošu viņa padomam. Man dzīvē nav daudz tādu cilvēku, kuriem tiešām uzticos vienā vai otrā jomā, vai vispār, bet viņš ir viens no tiem. (:
Lai gan šogad netiku uz festivālu Polijā, kur ne tikai viņi, bet arī Regina Spektor un Florence + The Machine uzstājās, bet kādu dienu es viņus noteikti dzirdēšu dzīvajā!
Man liekas, ka jaunā albuma nosaukums ir ļoti feins un atbilstošs, un tas varētu būt lielisks dzīves moto, ko izmantot.
Pagaidām dalīšos ar dziesmu no jaunā albuma, kas nu jau ir pieejama: Franz Ferdinand - Right Action.

Piparmētru tēja.

Vispār Zane man liekas ļoti jauka.
Esmu dabūjusi apliecību par pirmās palīdzības kursiem. Un vakarā Zane teica, ka atvedīšot manu to pašu uz "Labu Dabu" nepaņemto alkoholu, kam es tā kā arī piekritu. 21:15 viņa jau bija pie manis. Atdeva man piekrāmēto somu ar Bacardi, kolu, vīniem un ūdeni. Un vēl arī jaunu paklājiņu, haha, uz kura ir rakstīts "Margas jaunais paklājiņš "Turbo 2013" ;) ". Like kamooon! :D Tas absolūti nebija nepieciešams, bet viņa atveda man jaunu paklājiņu. Cilvēki taču tā vispār, liekas, nedara. Tomēr dara. Jo arī tādas neicīgas, parastas lietiņas liek sajusties jauki. Kaut kā ka par tevi tiek padomāts.
Paaicināju viņu arī padzert tēju. Uz uzaicinājumu viņa atbildēja ar "jā". Tā nu es parādīju, kādā dzīvoklī dzīvoju, parādīju savu istabu, balkonu un tad mēs līdz 22:30 sēdējām virtuvē, dzērām piparmētru tēju un runājāmies. Par visu ko. Par draudzībām, par cilvēkiem, piedzīvojumiem, vasaras piepildītiem un nepiepildītiem plāniem. Par visu, ko vien vēlējāmies. Tā kā man liekas, šis vakars ir ļoti tāds izdevies! Mjau! (:

Karstums!

Es sēžu. Un man ir spēks kaut ko darīt. Pēdējās dienās šāda parādība ir reti sastopama.
Esmu atradusi vadu, ar kuru pieslēdzu telefonu pie datora, tagad lādēju iekšā jaunu mūziciņu, lai gan īsti tam nav jēgas, jo mazās austiņas ir saplīsušas.
Jā, īstenībā es jau gribēju nedaudz aprakstīt jaukos notikumus gan no "Labas Dabas" festivāla, gan no aizvakardienas pasēdēšanas / mini ballītes pie Mint, bet man fiziski nav spēka neko darīt. Jo man ir tik karsti! Godīgi, es pēdējās stundas nevis sēdēju pie datora, bet vienkārši veģetēju - skatos dažadus video ērti iekārtojusies uz sāna vai kaut kā.
Un, man liekas, šos jaukos notikumus man arī šovakar neizdosies aprakstīt. Labi, ja es ielikšu bildes internetā no festivāla un nosūtīšu cilvēkiem linku, ko, godīgi, solīju jau pirms... Mmm, pāris dienām.
Vēl jāapskatās, kas labs tagad kino tiek rādīts, jo rīt no 10:30 - 13:30 man ir brīvs laiks, kas jāpavada centrā. Kino izklausās pēc labas opcijas, mhm.

Funny moments iz dzīves.

Ir taču kaut kādi momenti, kaut kādas frāzes, ko cilvēki pasaka skaļi un tas liekas pilnīgi neloģiski un smieklīgi! Lūk, tad es atcerējos šādas tādas epizodes iz dzīves, par kurām atkal nācās pasmieties.

2008. gadā pie manis notika visai traka ballīte. Es dzīvoju divistabu dzīvoklī, vecāki bija atvaļinājumā un tika uzaicināti visi iespējamie draugi, kurus es gribētu redzēt. Māja bija pilna. Ar gulēšanu arī bija kā bija. Rīta pusē puse cilvēku aizgāja gulēt manā istabā, pārējie, ieskaitot mani, tusēja vai nu otrā istabā, vai virtuvē. Un kāds no rīta sāka skaļi uzvesties. Tā kā manā istabā nebija vietas, kur gulēt, tad viena draudzene aizgāja gulēt uz balkona ar savu guļammaisu pat. Es nezinu, kāpēc tas bija viņai līdzi, bet nu bija. Tā kā es uztraucos par citu komfortu, tad, kad skaļie cilvēki skaļi sāka uzvesties, es viņiem bezmaz vai uzbrēcu "Klusāk! Santa uz balkona guļ!" :D Tā bija viena reize.
Otru smieklīgo frāzi reiz teica mans bijušais draugs. Mēs arī bijām ballītē pie Rūdolfa, tad mēs vēl gājām vidusskolā. Ballītē jau gāja vaļā spēles un, protams, mēs iedzērām, taču nākošajā dienā mums vajadzēja nodot mājas darbu matemātikā un ne es, ne viņš nebijām to izpildījuši, tāpēc izlēmām pildīt kopā. Aizgājām uz Rūda istabu, apsēdāmies pie galda, sākām risināt uzdevumus. Blakus skanēja mūzika un citu viesu balsis, viss bija diezgan skaļi. Un vienā brīdī viņš sāka kliegt kaut ko sakarā ar mājas darbu. Es viņam jautāju: "Kāpēc tu kliedz?" Un viņš atbildēja: "Lai labāk sevi dzirdētu!" :D Nu ģeniāli!
Cilvēki, kādi ir jūsu smieklīgie mementi un frāzes, ko jums nācies pateikt vai dzirdēt?
Tad, lūk, man ir atklāsme. Ja kāds reiz man uzdos šāda tipa jautājumu par smieklīgajām frāzēm, es zināšu pateikt vismaz divas. :D

Par labām grāmatām un labiem cilvēkiem.

Pirms mēneša izlasīju Džona Grīna (John Green) grāmatu "Looking for Alaska", kas bija ļoti skaists un skumjš stāsts vienlaicīgi. Grāmatu man deva draugs, kuram šis autors ļoti patīk, un viņš zināja, ka arī man Džona Grīna daiļrade iepatiksies.
Viņa bibliotēkā atrodas vēl šādi tādi šī autora darbi. Viens no tiem ir romāns "The Foult in Our Stars". Kā šis lieliskais cilvēks, kas ik pa laikam nodrošina mani ar labu literatūru teica: "Ja tev likās, ka pirmā grāmata ir skumja, tad pagaidi līdz tu izlasīsi šo!" Un man nav pamata viņam neticēt.
Diemžēl grāmatu neesmu dabūjusi savā īpašumā, toties esmu lejupielādējusi romānu PDF formātā un jau nosūtīju mammai izprintēt to, lai tās pašas dienas vakarā varētu sākt lasīt (tas bija pirmdien, ja nemaldos). Pirms tam pateicu grāmatu sponsoram, ka esmu to izdarījusi, uz ko viņš atbildēja: "Kamooon. Neāksties ar printēšanu. Es tev to grāmatu iedošu. Nav jau tā, ka tev trūkst, ko lasīt. Man ir kārtīga cieto vāku versija. Ar autora parakstu n' shit. Izlasi GoT līdz beigām. That will keep you busy for a while. Pasaki mammu cilvēkam, lai šamējā neprintē. Es negribu, lai tev būtu kārdinājums sākt to grāmatu lasīt kkādā nejēdzīgā formātā." Protams, visam šim tekstam pa vidu es centos vēl pārdomāt un iebilst, un izdomāt kaut kādus argumentus, bet reāli, man ir ar ko sevi nodarbināt. Tā kā tas bija tā jauki. :)
Kāpēc es to vispār stāstu? Nu, tāpēc, ka mammai, protams, es piezvanīju un teicu, ka viņa var neprintēt grāmatu. Bet tikko es atradu to PDF failu. Atvēru. Apskatījos. Delete. (:

Skaistas dienas ir skaistas.

Pašlaik Laine dzīvo Dānijā. Pēc viņas stāstījuma esmu sapratusi, ka viņa ir labi tur iekārtojusies, ja jau pēc pāris dienām viņa pārvāksies dzīvot uz Kopenhāgenu. Bet pašlaik viņa bija atbraukusi uz Latviju. Man sanāca būt vienam starp tiem cilvēkiem, kam viņa paziņoja par savu atbraukšanu un izrādīja vēlmi satikties. Par to man tiešām ir liels prieks. Šādi pazīstamie cilvēki, kas vairs nedzīvo Latvijā, bet, kad atbrauc paciemoties, ir vēl divi. Un es ar lielāko prieku viņus arī satieku!
Laini jau pazīstu kopš 8. klases un kopā mēs esam gājušas vienā klasē vidusskolā kā arī alpīnisma un sporta tūrismā, tāpēc, kad tiekamies, tomēr ir, par ko parunāt.

Uzreiz pēc manas autoskolas beigšanās mēs aizgājām pavakariņot uz Čili Picu, kur dzēru vienu no garšīgākajiem kefīriem ever, kas bija sajaukts kopā ar lociņiem, dillēm, tomātu un ķiploku. Un pēcāk jau mēs devāmies uz Bastejkalnu, pirms tam iegriežoties puķu bodē, kur Laine iegādājās saulespuķi savam brālēnam vārda dienā. Viņas brālēns Renārs ir beidzis Latvijas Jūras akadēmiju un pašlaik viņš strādā par kapteini/stūrmani (kā to pareizi sauc?) uz viena no kuģīšiem, kas peld Rīgas kanālā.
Laine apsveica savu brālēnu vārda dienā un viņš dāsni piedāvāja mums kāpt uz klāja sakot, ka pēc 5 minūtēm būs nākošais brauciens. Vēl jo labāk bija uzzināt, ka viņš mūs izvizinās bez maksas, ņemot vērā, ka 45 minūšu brauciens maksā 10 Ls. Mēs laimīgas iekārtojāmies uz dīvāniem blakus stūrmanim un devāmies ceļā.
Maršruts bija tāds - devāmies uz Nacionālās Operas pusi. Braucot garām strūklakai, kas ir kanāla vidū, varēja sajust vieglas piles pieskaramies ādai. Likās un bija atvēsinoši. Pie Operas zālītē pamanīju vienu pārīti, kas gulšņāja un skūpstījās, un tas man likās galīgi jauki. :) Pēcāk braucām gar Tējas namiņu un piestātnei, kur var noīrēt katamarānus. Ja kas, ne ar katamarānu, ne ar laivu vai šāda tipa kuģīti es nekad iepriekš neesmu braukusi pa Rīgas kanālu, tā kā es biju sajūsmā! Izbraucām gar Stockmann, tad gan autoostu un tad iebraucām Daugavā, kur braucām pa pašu Daugavas vidu un kur viļņi mūs nesa. Braucām zem visiem tiltiem. Un es nerunāju par lielajiem tiltiem, kas ir Dzelzceļa, Akmens vai Vanšu tilts, bet arī visiem tiem mazajiem tiltiņiem, kas ir pār kanālu un kurus ikdienā šķērsoju. Daudzi uz mums noskatījās.
Ja tā padomā, šoreiz es biju tajā laiviņā, kas peld pa ūdeni, nevis uz kāda no ierastajiem tiltiem. Tas likās tāds maziņš prieciņš. :)
Atpakaļ kanālā mēs iebraucām pie Andrejsalas. Andrejsala tagad ir ļoti... Es negribu teikt, ka uzplaikusi, varbūt arī ir, bet tās šarms ir zudis. Lai arī varēja vēl redzēt kādus cilvēku bariņus tusējot apkārt, bet tagad tur ir fancy restorāni, kur cilvēki brauc ar savām fancy mašīnām ieturēt fancy pusdienas. Pfē, Andrejsala vairs nav Andrejsala!
Turpinot ceļu braucām zem viena tilta, kur arī vareja vērot, kā bomzīši ir iekārtojuši savu mitināšanās vietu. Pēcāk jau peldējām caur Kronvalda parku un arī zem tā tilta, kur reiz ar Mētru un Vladislavu izpeldējos kanālā, haha! :D Un pēc kāda laika jau atkal bijām Bastejkalnā, kur beidzās mūsu brauciens.
Daudzas Rīgas vietas, lieli plači vai arī mazi nostūrīši glabā sevī kādu informāciju, asociāciju vai atmiņu, ko esmu piedzīvojusi līdz šim dzīvotajā dzīvē un tagad man nācās par to pārliecināties!
Mēs uzreiz nekāpām laukā, bet gan pakavējām Renāram laiku līdz nākošajam reisam, uz kuru viņš arī mūs aicināja, bet Lainei bija jāsagaida mamma un man drīz vien vajadzēja doties mājās. Bet man prieks bija piepildīt lietu no sava "Nekad neesmu darījusi" lietu saraksta.

Prasās, bet nebūs.

Esmu izstudējusi un sagatavojusies rītdienas kontroldarbam autoskolā. Tagad jūtos, ka varētu kaut ko uzspēlēt. Apskatījos, kuras spēles no visas spēļu bibliotēkas man ir uzinstalētas. Daudzas ir. Dažas ir izietas, piemēram, "Portal 2", kas ir lieliska spēle. Arī "Bastion" ir iziets, kas arī ir lieliska spēle + tai ir fantastisks Soundtracks un stāsts ir ņammm! Tāpēc šīs spēles šovakar atkrīt.
Man ir uzinstalēta tāda spēle kā "Amnesia: The Dart Desent". Tā ir šausmu... Angliski labāk tas ir izskaidrots - survival horror genre game. Galvenais varonis Daniels ir pazaudējis atmiņu, taču viņam ir nepieciešams atrast iespēju, kā apturēt tumšos spēkus or something, lai pilnīgi nesajuktu prātā. Un, protams, izglābtu savu dzīvību, jo tumšā ēna viņu vajā. Ik pa laikam spēlē ir atrodami Daniela rakstītās piezīmes sev pašam, kas ļauj viņam atrisināt dažādas puzles un pietuvoties savam mērķim. It kā parasta šaumu spēle, bet nav, jo Daniels no spēlē esošajiem mošķiem var tikai aizbēgt vai paslēties +, ja viņš pārāk ilgi atrodas tumsā, viņš sāk jukt prātā.
Šī ir viena no tām lieliskajām adrenalīna devām, kad galvenais varonis nevar neko izdarīt tiem mošķiem. Tas nudien norūda spēlētāju, o jā!
Un, lai spēlētu šo spēli un atstātu pareizo efektu uz spēlētāju, lai viņš izjūt spēles spriedzi, spēles izstrādātāji piekodina to spēlēt tumsā un ar austiņām. Jā, varu garantēt, ka šis efekts darbojas!
Bet šovakar mana problēma ir tāda, ka viennmēr, kad esmu šo spēli spēlējusi, esmu paralēli piezvanījusi R., lai viņš ar mani runā vai lai viņam ir vismaz jautri, kad es sabīstos, sāku lamāties un baidīties par to visu. Un šovakar viņš ir laukos, tāpēc Skype viņa nav. Un es to spēle viena (tiešām viena) netaisos spēlēt. Bet gribētos jau! (:

Bērnības piegarša + mana ģenialitāte.

Bet es taču esmu ģēnijs!
Šī nedēļas nogale bija ļoti... Mmm, ņammm!
Pirmkārt, vēlos pateikt, ka piektdien man bija pirmā braukšanas nodarbība ever un, liekas, man ir foršs instruktors. Lielākais ātrums, ar ko braucu, bija 30 km/h un man likās, ka tas ir ātri! Gaidu nākošo braukšanu.
Lielākais šīs nedēļas nogales notikums ir vectēva apciemojums Latgalē. Ar mammu un viņas brāli, un mammas braļa dēlu (manu brālēnu), un mammas brāļa sievas brāli braucām uz Maltu, kur pati pirmos 3,5 gadus esmu dzīvojusi un gājusi bērnudārzā.
Atbraucām uz turieni piektdienas vakarā, bet tikai tagad es pārrados mājās. Iespaidu bija daudz. Vakaros notika pasēdēšana pie galda. Protams, arī kāda glāze vai divas tika izdzertas. Vakardien arī peldējāmies Maltas upē, kas bija nu dikti auksta, neskatoties uz to, ka upīte ir ļoti maziņa.
Īstenībā, šajās dienās esmu daudz laika pavadījusi kapos. Vakar bijām gan Maltas, gan ... Ammm, es pat nezinu, vēl kaut kādos kapos, kur viss tika sakopts, bet šodien Maltā bija kapusvētki. Savā ziņā pat izjutu kaut kādu ... ģimenes ... Es pat nemāku paskaidrot, bet radu satikšana, apsveicināšanās un kapiņu apmeklēšana man liek kaut kā noprast par to ģimenes svarīgumu.
Vispār mani vecvecāki un mamma Maltā ir augusi. Tad arī visi viņus atceras un paziņas, kas nu jau ir novecojuši, tika satikti uz katra stūra. Ļoti nostalģiski kaut kā.
Bet šis brauciens man patika, jo man patīk lielus ceļa posmus braukt mašīnā un es vēlējos apciemot vectēvu.
Nu jā, un otro debīlo lietu es izdarīju piektdienas naktī, kad iedzērusi man parādījās drosme un es uzrakstīju vienam puisim, ka man liekas, ka viņš ir ok un bla bla bla. Vakarā man tā likās kā laba doma, no rīta un pat vēl tagad es to, liekas, nožēloju, jo es negribu iet "draugos" iekšā. Es vakar pārbaudīju no telefona, vai viņš ir atbildējis. Un viņš ir. Un mani tas kaitina. Jo es nezinu, vai es gribu zināt, kas ir tajā vēstulē. Tāpēc es vakar nelasīju to vēstuli, bet gan apsolīju sev, ka izlasīšu, kad būšu pie datora. Lūk!

Mazliet aizķērās.

Ahhh, es zinu, ka es daru stulbas lietas!
Līdz ar to mana lielā (īstenībā, ne tik lielā) šīvakara un vispār atziņa ir - pasāpēs un pāries.

Rīgā negaiss, citur sutīgs, brutāli karsts un mitrs.

Vakardien lietussargs tika ielikts somā, ko sakrāmēju "Positivusam". Un šodien, ejot laukā no mājas, spīdēja saule, tāpēc i nedomāju, ka vajadzētu lietussargu tomēr ielikt somā pie visām esošajām mantām.
Tagad... Haha.
Pašlaik sēžu Coffee Inn pie paša tālākā galdiņa. Aiz manis ir grāmatu plaukts. Lielākoties tajā stāv romāni angļu valodā, kas, manuprāt, nemaz nav labi. Visi vienā stilā "saštampēti" un, izlasot vienu šāda tipa romātu, kas domāts sievietēm, ilgi nav jādomā, par ko būs kāds cits romāns. Nereti šos romānus var pazīt pēc mīlstiem vākiem, uz kura ir ilustrēta sieviete - brunete vai blondīne - nav svarīgi, bet saturs šiem romāniem ir viens un tas pats.
Nav svarīgi.
Vispār es rakstīju, lai pateiktu to, ka sēžu ar skatu pret logu. Un ārā gāāāž! Tiešām gāāāž! Un man foršs brīdis salikās tas, ka vienu brīdi es biju nohipnotizēta, liekas. Man skanēja mūzika austiņās. Man mūzika, kas patīk. Un es truli blenzu uz šo negaisa padarīšanu. Skatījos, kā debesis ir tumši pelēkas, kā tas ietekmē gaismu - uzreiz ārā bija daudz tumšāks, skatījos, kā lietus lāses nenormālā ātrumā triecas pret stiklu.
Un pēc neliela brītiņa, pēc tam, kad atkal atjēdzos un sapratu, ka biju it kā transā, es aptvēru, ka man patika šī noskaņa - ārā līst un es vienkārši varu pavērot notiekošo ar sev tīkamu mūziku. :)

Īstenībā, viss ir vienkārši.

Tikko atnācu mājās pēc vakardienas ballītes. Šķiet, ballīte izvērtās lieliska.
Un tagad es sēžu... Mani vecāki smej par mani, jo graužu čipsus un dzeru greipfrūtu sulu, šādi sakot, ka man joprojām ir paģiras.
Un es gribu vienkārši pateikt puisietim, kas man patīk, ka viņš man patīk. Piezvanot. Aizrakstot. Vienalga, jo, liekas, man ir visa pasaules drosme.
Bet varbūt nav.
Jo varētu pateikt, un tad tas būtu izdarīts. Es zinātu for sure, ka viņš zina. Vienkārši pateikt.
Žēl, ka laikam to nesaņemšos. Bet varbūt saņemšos.
Šo rakstot, es domāju, ko darīt. Teikt, neteikt?! Jo citu reizi šīs drosmes, kas man krūtīs šobrīd ir, man nebūs. Un es to zinu. Un tas ir pats sliktākais visā - zināt, ka nebūs.
Tad nu vienkārši jāsaka, I guess.

Ha!

Muļķa cilvēki var priecāties par to, ka Twitterī pastāv iespēja izdzēst ziņu un tad izlikties, ka nekas nebūtu noticis. Diemžēl realitātē vārdi labi iesēžas atmiņā un otrā iespēja netiek dota, lai šoreiz "uzrakstītu" pareizi.

Hah.

Wonderwall - someone you find yourself thinking about all the time, the person you are completely infatuated with.

Mazie mirkļi, kas liek pasmaidīt.

Atcerējos tikko to jauko brīdi, kad man arsūtīja Of Monsters and Men - Little Talks video, kur viņi uzstājas dzīvajā. Tad es viņus pavisam nezināju.
Un teksts bija: "Man nepatīk, bet zinu, ka tev varētu patikt!"

Noteikti mana oga ever!