Sakritība?! Nedomāju vis! Kā arī "Old habits die hard".

Es nezinu, kā iznāca, ka visi notikumi sakrita tieši tik skaisti, cik tie sakrita, bet vakardiena notiekti bija nostalģiski superīga!

Sacensības Tērvetē, 29.10.2006.

Apmēram pirms nedēļas izlasīju Zanes tvītu par to, ka viņa bija aizgājusi uz alpīnismu. Pie sevis nodomāju: "Wou! Vajadzētu arī man saņemties." Tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc to apsvēru. Ir gadījies tā, ka mana kursabiedrene Santa arī ir gājusi alpīnisma un sporta tūrismā, tikai Līvānos. Kad abas to viena otrai pastāstījām, tad bijām sajūsmā, jo, izrādās, esam piedalījušās vienās un tajās pašās sacensībās. Un, kā jau sievietes, emociju pārpilnas, kad mēs sarunājāmies, tad visam pa vidu tika izteiktas apmēram šādas frāzes: "Nopietni?! Tu arī tur biji?! Ūūū, atceries (to un to)... Un atceries (to un to)... Hahaha." :D Apmēram šādi mēs atcerējāmies vecos, labos laikus. Un tad ar Santu nolēmām, ka vajadzētu aiziet pakāpt, yes!

Es alpīnisma un sporta tūrismā esmu nogājusi kādus 5 gadus, varētu būt, ka 2002. - 2007. gads. Tas nav maz un... Tas noteikti ir ļoti ietkmējis manu dzīvi un to, kas esmu tagad. Jo visi iepazītie cilvēki, visa pieredze, ko esmu guvusi, nenoliedzami ir atstājusi uz mani iespaidu! Pateicoties tūrismam esmu iemīlējusi kalnus! Un tagad kalni man ir asinīs, I can't help it! Varētu jau daudz ko stāstīt, jo ir bijušas neskaitāmas sacensības, gan tūrismā, gan alpīnismā, vasaras un ziemas nometnes, iesvētības... Tā ir vēsture. :)

Bolderinga sacensības Ķīpsalā,
31.03.2007.

Jebkurā gadījumā, vakar ar Santu saņēmāmies un aizgājām uz "Daugmales" alpīnisma sienām. Trenere prasīja, lai aizpildām papīru, kur bija nepieciešams ierakstīt savu vārdu, uzvārdu un visu pārējo. Formalitātes. Aizpildot tukšās ailes, jutos kā nodevēja, jo iepriekš es trenējos "Rīgas skolēnu pils" komandā, bet te man jāraksa, ka esmu bijusi uz "Daugmales" treniņu.
Tad mēs iesildījāmies. Iesildīšanās laikā man likās, ka esmu tizla. Rokas vairs nav tik stipras un izturība arī. Nu jā, netrenēšanās dara savu. Bet, kad sākām kāpt, tad nebija tik traki! :) Tas bija tāāāds gandarījums! Tā adrenalīna deva, ka tu joprojām vari uzkāpt līdz pašai augšai. Un... Jā. Mēs kāpām un tas bija lieliski!

Pēcāk mēs braucām uz "Alu", jo 20:00 tur bija paredzēta improvizācijas teātra izrāde. Hehe, es nezinu, kā darbojas universs, bet "Alā" es satiku Lindu, draudzeni, kura mani tieši pamudināja iet uz alpīnisma un sporta tūrisma pulciņu! Like, how?! Cik liela iespēja satikt cilvēku, ko sen neesi redzējis + kas tieši ir saistīts ar tavu sporta tūrisma pagātni?! Tas bija liktenīgi! Protams, nekādu izrādi es neredzēju, jo visu to laiku mēs norunājām par... Da par visu ko! Par studijām, par ERASMUSu, par alpīnismu, arī atcerējāmies biku visus vecos laikus.
So... Vakardiena atsauca atmiņā daudz patīkamu brīžu! :) Protams, šodien es nezinu, kur likt savas ekstremitātes, jo man svilst roku un kāju muskuļi.

Plusi. Mīnusi. Un viss pārējais, kas nāk komplektā ar ziemu.

It's official! Esmu izlēmusi, ka ziema ir nejēdzīgs gadalaiks. Nav tā, ka man ziema nepatīk, nē, bet nevaru teikt, ka ziema man sagādā daudz patīkamu mirkļu. Visu apdomājot un pārdomājot kārtīgi, esmu izlēmusi uzrakstīt savus ziemas plusus un mīnusus.
  

  

PLUSI

1. Man ļoti patīk, kā ziemā smaržo gaiss. Īpaši no rītiem, kad tas ir dzestrs. Tas man liekas fantastiski! Vēl varu piebilst, ka īpaši ziemā izbaudu pastaigāties Miera ielas rajonā, jo tur parasti visi kvartāli smaržo pēc šokolādes. Šokolādes smarža ne visiem liekas tīkama, bet man... I can't get enough! Ik reizi, kad sajūtu šokolādes smaržu, cenšos to ieelpot pēc iespējas dziļāk plaušās, jo izbaudu to melnās šokolādes rūgtumiņu. Pat, ja plaušās nepietiek vairs vietas, lai ievilktu gaisu, es to vienalga kaut kādā veidā cenšos izdarīt.
2. Ziemās naktis ir ļoti mierīgas un debesis zvaigznēm pielietas. To īpaši var vērot laukos. Zvaigžņu ir neprātīgi daudz. Vasarā es to kaut kā nepamanu, ziemā gan!
3. Man nepatīk sals. Un mūsmājās vienmēr ir karsti, jo apkure. Tāpēc man patīk atgriezties mājās, siltumā pēc tam, kad esmu bijusi ārā.
4. Kalns un slidotava. Neprotu slēpot, neprotu snovot. Lai arī tas sen nav darīts, ļoti izbaudu ziemas priekus uz kalna - braukšanu ar ragaviņām vai plēmēm. Tāpat patīk slidot, to gan es protu.
  

MĪNUSI

1. Sals. Man nepatīk liels sals. Parasti seja paliek sarkana, visas ekstremitātes nosalušas, galva arī. Nē, man nepatīk sals.
2. Es mīlu kedas. Es mīlu arī kerzas, bet ik pa laikam tās paliek par smagu valkāt, bet kedas vienmēr ir vieglas. Un, kad kerzas apnīk, tad nav, ko īsti vilkt. Nu, jā, man ir tādi sieviešveidīgie zābīši, bet tos es īsti... Tos es izbaudu vilkt vēl mazāk nekā kerzas, kad man apnīk. So, ziemā nav jēdzīgu apavu, ko vilkt.
3. Lai būtu silti, ir jāvelk daudz drēbju, kas ne vienmēr ir slikti, bet... Kamooon, ir jātuntulējas, un tas ir neērti, manuprāt!
4. ELEKTRIZĒŠANĀS! Man riebjas!!!, kad man viss elektrizējas. Ne tikai tā, ka tu vari to just, bet arī var redzēt dzirksteles! WaTaFak?! Un man ļoti elektrizējas mati, kas arī ir ļoti kaitinoši.
  
Lūk! Šie ir mani galvenie iemesli, kāpēc man patīk un nepatīk ziema.

Pāris vārdi par latviešu valodas skolotāju dzīvi 3. semestra ietvaros. Un sesiju.

Studentam sesija ir ļoti īpašs laiks. Un, kad visi eksāmeni ir uzrakstīti, tad, liekas, ikviens no mums jūtas kā Frodo, kas nu ir iznīcinājis liktenīgo gredzenu Mordora liesmās! Ne tik ļoti pēc šodienas kā pēc piektdienas morfoloģijas, es tieši šādi jutos - It's done! It's finally over!

Tad nu jārezumā, kāds ir bijis 3. semestris, mācoties par latviešu valodas skolotāju.

I. Jau 2. semestrī mums vajadzēja izvēlēties otro specialitāti. Es izvēlējos pirmsskolas skolotāja profesiju. Godīgi, jau pēc vidusskolas beigšanas es biju apsvērusi tād variantu, bet mans tā laika puisis pateica, lai neeju mācīties par bērnudārza audzinātāju, jo tad es nemīlēšu savus bērnus. Hei, tāpēc es aizgāju mācīties ķīmiju! :D Ķīmijai manā dzīvē ir ļoti "īpaša" vieta un tam visam ir savs stāsts, ko varbūt kādreiz arī pastāstīšu. Jebkurā gadījumā, mēs ar ķīmiju ātri vien pašķīrāmies un tad es iestājos latviešu valodas skolotājos. Un tad man vajadzēja izvēlēties otro specialitāti. Un tad es izdomāju, ka tomēr gribu mācīties par bērnudārza audzinātāju. Tāpēc šajā semestrī man bija pirmsskolai atbilstoši priekšmeti - Rokdarbu teorija un metodika un Pirmsskolas un sākumskolas pedagoģija.

II. Šosemestr man notika pirmā prakse! Praksējos es Ziemeļvalstu ģimnāzijā kopā ar savu kursabiedreni Jekaterinu un pārējiem kolēģiem. Jāatzīst, ka tur viss bija lieliski! Pirmkārt, cik saprotu, šī prakse bija puķītes salīdzinājumā ar pārējām, kas gaida priekšā, jo šīs prakses uzdevums bija iepazīstināt topošos skolotājus ar skolas vidi, dokumentāciju, skolotāja darbību stundu laikā. Nekādus stundu plānus mēs vēl nesastādījām un stundas nevadījām, tas tik vēl būs! Otrkārt, mentores bija ļoti atsaucīgas. Ik reizi, kad mēs uzdevām jautājumu, vēlējāmies kaut ko sīkāk uzzināt par skolas darbību, viņas sniedza mums atbildes, centās palīdzēt, kā vien varēja. Runājot par skolas praksi ar citiem studentiem, nebūtu pareizi teikt, ka viņi bija tikpat apmierināti kā mēs.

III. Tā kā visas kursabiedrenes izvēlējās sev tīkamāko otro specialitāti, tad tikai dažas lekcijas mums notika kopā. Tāpēc pārējās topošās latviešu valodas skolotājas (izņemot Lindu, jo arī viņa otro specialitāti izvēlējās pirmsskolas skolotāju) 3. semestrī neizdevās redzēt tikpat bieži kā pagājušajā gadā. Kopā tikāmies tikai tādos priekšmetos kā Morfoloģija, Personības attīstība socializācijas procesā un Ievads tiesību zinātnē. Tāpēc varbūt vajadzētu piebilst, ka tomēr jūtos biku atsvešinājusies no viņām. Protams, ik pa laikam bija par daudz meiteņu sabiedrības - visu laiku jāizseko drāmai, kas valda meiteņu dzīvēs, bet kopumā man dikti patīk pavadīt ar viņām laiku + ir fun! Un tas ir dikti svarīgi, lai ir tādi kursa biedri, ar ko tu vari gan sirsnīgi un sakarīgi parunāt, kad ir nepieciešamība, gan laist muļķi.

Mmm, jā. Tās laikam bija spilgtākās domas, ar kurām gribēju dalīties. Atzīšos, lai arī visi darbi tika taisīti pēdējā brīdī, šogad nejutu tik lielu sasprindzinājumu kā pagājušajā gadā. Sesija nokārtota un nu es varu būt laimīgs cilvēks! :)

Nākamo divu nedēļu ietvaros es taisos satikt cilvēkus, kuriem sesijas laikā esmu atteikusi tikšanos, skatīties filmas un seriālus, izlasīt grāmatu "Will Grayson, Will Grayson" by John Green and David Levithan, ko Mint man uzdāvināja jauna gada ietvaros, spēlēt spēles, varbūt nosvinēt savu dzimšanas dienu. Don't know yet, bet tāda doma pastāv! (:

Brīžam es nesaprotu, kā darbojas manas smadzenes. Un iegribas arī.

Lieliskais Putns jau pirms vairākiem mēnešiem isziņoja, ka 2014. gada 17. janvārī ir paredzēta pirts pie viņa Baldonē. Pat ne vienas dienas, bet divu dienu pirts!
Šodien ir 17. janvāris. Tā vietā, lai tieši šajā brīdī brauktu uz turieni, esmu mājās.
What?!
Visu nedēļu cītīgi gatavojos šodienas morfoloģijas eksāmenam. Vakar man bija vērojamas visdažādākās stadijas - es pamācos, es saskumstu, esmu tuvu raudāšanas robežai. Es saņemos, pamācos, apskatos, kas notiek Skype. Parunāju ar cilvēkiem, tad krītu izmisumā, ka neko nezinu. Tad atkal pamācos. Tad man uznāk histērija. Tad man sākas stress. Tad nojūdzos, skatos debīlus gifus un video iekš interneta, tad sākas smieklu lēkme. Tad turpinu mācīties. So, I'm a crazy person! Vai arī tam ir pavisam vienkāršs, studentisks attaisnojums jeb sesija! :D

Jebkurā gadījumā, šorīt pamodos, iegāju dušā. Eksāmens bija paredzēts tikai 14:15. Es pat nodepilēju kājas. Ā, un vakar pirtij uztaisīju arī siera salātiņus un uzcepu kēksiņus. Viss bija lieliski, es gatavojos gan eksāmenam, gan šodienas Baldones pasākumam!
Atbraucu uz fakultāti, kursabiedrenes man saka: "Mārdž, tu taču šodien nāksi ar mums uz Vecrīgu?" Un es sajūsmināta atbildēju: "Ūūū, nē! Šodien es dodos uz pirti, kas tika ieplānota pirms n-tajiem mēnešiem!" Meitenes to zināja. So... Es uzrakstīju eksāmenu, kas prasīja 2,5 h. Jāpiebilst, ka šis ir šī semestra svarīgākais eksāmens ever un man ir svarīgi to nokārtot sekmīgi! Man jādabū vismaz 4 un es būšu laimīgākais cilvēks zemes virsū! Sekmīgi! Sekmīgi, tas ir viss, kas man ir svarīgs šajā eksāmenā!
Izgāju no fakultātes 18:00 un... Nekas. Vienkārši nekas! Es jutu to, ka esmu izpumpēta. Un man vairs neko negribas.
Tāpēc pirms brīža piezvanīju Artim, pateicu, ka tomēr nebraukšu uz pirti. Piezvanīju un paziņoju arī par to Mint, jo viņa varbūt ir mana labākā draudzene?! Nu jā... Tagad varbūt manis 35% nožēlo, ka tomēr atteicu šim pasākumam, jo gribēju satikt visus cilvēkus, kas tur būs, bet... Es nezinu. Tā nav pirmā reize, kad esmu sajūsmā par kādu pasākumu un, kad pienāk pasākuma diena, tad izdomāju: "Nē. Nē. ... Nē. Vienkārši nē."
Ja tu, cilvēk, man paskaidrosi, kāpēc tā notiek un kāpēc es turpinu tā darīt, tad tu paveiktu labu darbu! :)

Šā kā tā, vēlu visiem, kas aizbrauca uz pirti, izbaudīt to. Visiem, kas aizgāja uz Vecrīgu, arī izbaudīt to. Un visiem, kas palika mājās, well... Arī to izbaudīt. Kā nekā, mēs pieņemam lēmumus, kas mums liek justies labi.

*Papildināts* Viss iepriekš rakstītais tika drukāts ap 20:00. Tagad ir 23:42 un es jau gribu gulēt, jo mans režīms visai labi darbojas. Tāpēc varbūt savā ziņā arī ir labi, ka nebraucu, jo tūlīt arī gulēt došos. Jo miegs!

"Curiosity killed the cat" jeb kā man sanāk darīt lietas.

Vakar biju pie zobārsta. Viņa man ielaida anestēziju un aizgāja prom uz 25 minūtēm, sakot, lai pagaidu, kamēr tā kārtīgi iedarbojas. No sākuma domāju pievērt acis, jo biju pārgurusi, jo esmu slima un mans režīms ir dziļā dibuā, bet tad es sāku skatīties apkārt, pētīt viņas kabinetu. Pie sienas piekārts kalendārs, pulkstenis, glezna, kur attēlotas magones... Uz galda papīri, plānotājs... Tuvu labajam plecam atradās galdiņš, kur bija nolikti visi instrumenti, nasty padarīšana... Un pie kreisās rokas atradās mehāniskie instrumenti, kur ir nepieciešams piespiest pogu, lai tie darbotos.
Man jau gribējās kaut ko piespiest, bet tad es gluži kā attapos, ka tā nav laba doma, ko darīt. Jo... Nu nav. :D Un visu atlikušo laiku es sēdēju, skatījos uz tām pogām un cietos, un pieķēru sevi pie domām, ka es domāju par pogu piespiešanu. Un cietos, lai to neizdarītu.
  
Es esmu cilvēks, kas spaida pogas. Un nereti tas notiek pats no sevis.
  

1. Nesenākais gadījums bija pie Māra piektdien, kad biju aizgājusi ciemos. Viņa X-Box sāka veikt kaut kādu update'u un, kamēr tas to darīja, mēs ar Māri runājāmies un dzērām aliņu. Kad bija ielādējušies jau kādi 90%, es paņēmu kontrolieri rokās, sāku to pētīt, paralēli kaut ko sakot Mārim. Un es sāku spiest pogas. Kāpēc es to darīju? I dunno! Bet tas update's pārtrūka. Un uz pāris sekundēm gaisā karājās tā "Oh, fuck!" sajūta! :D Tur bija palikuši pāris procentri, un es to sačakrēju, jo es kaut ko uzspiedu! Jo rokas! Well, mēs iztikām bez tā update'a.
2. Taču mans lielākais un traģiskākais fail ir noticis 2012. gada ... Iespējams martā vai aprīlī, kad strādāju "Radošo darbu galerijā". Tajā dienā darbā biju tikai es un Nora, mana kolēģe. Ne priekšnieka, ne otras kolēģes nebija. Es sēdēju pie kases, Nora pusdienoja blakustelpā, neviens klients tajā brīdī arī nebija ienācis veikaliņā. Pēkšņi es pamanīju mazu pultiņu, kas ar skoču bija piestiprināta zem letes. Uz pultiņas bija viena vienīga maza podziņa un indikatora gaismiņa, kas iedegas zaļa, kad to piespiež. No sākuma es tā skatījos uz to pultiņu, skatījos... Un tad es piespiedu pogu. Protams, gaismiņa iedegās, taču nekas nenotika. Es tajā brīdī nedomāju, tā kā tiešām nedomāju. Ja nu vienīgi to, ka, ja jau nekas nenotiek, piespiedīšu vēl vienu reizi. To es izdarīju. Un tad vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. ... Skatījos, kā iedegas un izdziest gaismiņa.
  

Dee Dee jau arī visu laiku spaidīja pogas ar
tekstu "Ooohhh, what does this button do?"

Pēc minūtes Nora ar salātiem atnāca pie kases, pultiņu es biju nolikusi, viss kārtībā. Ārā saulīte spīd, mēs runājamies, vēl pēc minūtes Nora noliek salātiņus un skatās, kā pa durvīm ieiet apsardze. Un viņa nesaprot, kas notiek, kāpēc tas notiek. Bet man jau sāk pielekt, kāpēc viņš ir te. Brīdī, kad apsargs pateica: "Apsardzi saucāt?", es sapratu!!! :D Es nosarku kā nekad savā mūžā es neesmu sarkusi un izskrēju no telpas uz noliktavu, jo kauns bija pamatīks. Un Nora saprata, kas ir noticis tajā brīdī, kad es, sarkana biete, skrēju viņai garām.
Apsargs bija visai saprotošs par to, ka es veikaliņā nestrādāju ilgi un ka neviens man nav paskaidrojis, kam tā pultiņa domāta, taču joprojām tika sastādīts protokols par viltus trauksmi. Nora to uzrakstīja uz sava vārda. Priekšnieks pēcāk arī nebija ļoti dusmīgs par notikušo. Visu to laiku, kamēr Nora kārtoja darīšanas ar apsargu, es sēdēju noliktavā. Atceros, kas notika, kad viņš aizgāja: "MARGARITAAA!" Tā bija Nora, kas sauca mani pie atbildības. :D Sooo... Es viņai paskaidroju, ka nebiju domājusi to tīšam. Ikviens man piedeva un galu galā pasmējās par to, ka neparedzēto gadījumu signalizācija tomēr strādā.
Arī tagad, kad satiekos ar bijušajām kolēģēm, viņas man mēdz pieminēt šo notikumu un tas tiek asociēts ar The Chemical Brothers dziesmu Galvanize jeb vārdiem "My finger is on the button", un mēs visas pamatīgi iesmejam par to, jo, jā, tā bieži negadās. Man patīk tā dziesma. ^.^ I wonder why!

Šodiena, kas tomēr sucks, bet jabkurā gadījumā mini-pozitīvās lietiņas ļoti uzlabo noskaņu. :)

"Esmu gatava kādu sasist, goda vārds!"

Tā nu es teicu ap plkst. 15:00. Brīžam es to mēdzu pateikt. Ne vienmēr to domāju nopietni, taču tas ir mans iekšējais gala stāvoklis, kad valdos.
Šī bija godam izdzīvota diena, kas tika aizvadīta ar ne tik labiem un mazliet labiem, bet pavisam ikdienišķiem notikumiem.
Rīta pusē ar Mint tikāmies Coffee Inn jeb iesdādē, kas ir pazīstama kā kafijošanas vieta. Tāds arī bija šī rīta plāns - satikties, pasēdēt jaukos apartamentos pie siltas, lielas kafijas glāzes un papļāpāt par visām, visām lietām, kas ir notikušas, piemērām, šo to pārrunāt par manu Ziemassvētku balli un, vēl jo svarīgāk, par Jauno gadu, kas bijis episks, manuprāt! 1. Viss nogāja greizi, kad Coffee Inn kārtējo reizi nedarbojās klienta kartes. Mans plāns bija pavisam vienkāršs. Tā kā man uz kartes bija sakrājušās naudiņas, tad es nopirktu kafiju par tām, jo skaidras naudas man nebija un kartei ir beidzies termiņš. Bet, jau kuro reizi!!! Jau kuro reizi viņiem šīs kartes nedarbojās. Tāpēc es rīta kafiju nepadzēru, lai gan Mint piedāvājās man tādu izmaksāt. Tomēr atteicos. 2. Pēcāk es gāju uz banku noskaidrot mūsu attiecības. Rindā nosēdēju stundu, ik pa laikam aizverot acis, jo nāca miegs, taču ik reizi nervozi salecoties, kad noskanējā signāls, vēstot par rindas nākamo personu. Attiecību noskaidrošana arī nebija diži liela - jaunu bankas karti izdevīgāk pasūtīt caur open.lv. Tā kā man jebkurā gadījumā vajadzēja naudu, lai, piemēram, nopirku mēnešbiļeti visiem autobusiem, tad izņēmu to bankā, samaksājot ap to vēl 4+ eiro... 3. Aizejot uz Narvesen, uzzināju, ka mēnešbiļeti visiem autobusiem nevar nopirkt, jo Rīgas Satiksmei kaut kas čakarējoties. Varot nopirkt tikai mēnešbiļeti vienam maršrutam, kas man īsti neder, jo uz fakultāti būs jābraukā. Biju nokaitināta, nopirku vienkārši divus braucienus, lai vēlāk varētu uz mājām tikt. 4. Tā kā biju centrā, pie reizes arī aizgāju uz Elkor, kur pirms diviem mēnešiem nodevu austiņas. Iedevu viņiem attiecīgo papīru, pārdevējs/konsultants kādu laiku cītīgi meklēja manu preci, galu galā atrada. Izrādās, austiņas varu apmainīt. Jāsaka, ka es tās nodevu 05.11.13., tagad ir 03.01.14. Viņiem vajadzēja man piezvanīt 2 nedēļas pēc pieprasījuma saņemšanas un sniegt atbildi, kas tad šamām kaiš un kāds būs risinājums. Pārdevējs/konsultants atbildēja: "Mēs jums zvanījām, laikam nevarējām jūs sazvanīt." ARE YOU FUCKING KIDDING ME?!?!?! Nopietni?! Pirmkārt, es nevienu zvanu no viņiem neesmu saņēmusi. Otrkārt, pati centos viņus sazvanīt pirms mēneša, diemžēl man tas neizdevās. Hehe, un austiņas arī es ne apmainīju, ne piemeklēju līdzīgas, jo ir nepieciešams čeks.

Sooo... Pēc visa šī... Pēc visa šī es izgāju no Elkora, dziļi jo dziļi ievilku plaušās gaisu, domājot pie sevis: "Esmu gatava kādam iesist, goda vārds!"

Tāpēc aigāju uz Rimi un par savu e-talona neiztērēto naudiņu nopriku 4 alus un devos pie Māra savākt traukus, kas tika atstāti Jaunajā gadā. Ap 15:20 biju pie viņa, uznācu uz dzīvokli un teicu viņam: "Dzeram alu!" Un viņš atbildēja: "Labi!" :D Tad nu es pastāstīju šodienas lielās bēdas un to, cik ļoti esmu dusmīga un nokaitināta, un, ka gribu vienkārši pachillot un, ka gribu kādu sasit... Un tad mēs uzspēlējām "Tekken 2", paralēli runājot par Jauno gadu, tapušajām bildēm tajā pasākumā, to, kādi mēs bijām 1. janvārī un vispār fun fun fun! :D Pēcāk es biku centos spēlēt "Super Meat Boy", kas man galīgi neiznāca (lai gan esmu SMB atspēlējusies uz datora), jo neprotu spēlēt ar kontrolieri... Un tad mēs uzspēlējām kaut kādu mašīnīšu spēlīti...
So, līdz 18:00 mēs pachillojām un tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs. Un tas bija tik lieliski, tās pāris stundiņas pavadīt ar Māri chillojot, jo, savā ziņā, tā bija atslēgšanās no visiem tiem iepriekšējiem čakariem, kas šodien it nemaz negāja uz priekšu.
Tāpēc, manuprāt, šī morāle ir tāda - lai arī daudz kas saiet grīstē, lai arī daudz kas sačakarējas vienā piegājienā un liek nogurdinoši nopūsties, tad pat mazās, jaukās lietiņas ārkārtīgi uzlabo omu, ja vien mēs ļaujam un ļaujamies.