Mūsu lieliskās idejas jeb lietusgāze nav problēma!

Kā jau visās citās dienās, vakar darbs beidzās 18:00. Izgāju no darba, ņemot līdzi nevienam nevajadzīgo lietussargu, jo savējo nebiju paņēmusi. Kāpēc lai es to darītu, ja no rīta spīdēja saule un Marga laika prognozi neskatās! Lai gan laika prognoze šajās dienās dažnedažādākajās mājas lapās ir tik atšķirīga, ka nekādas jēgas, liekas, no tā jebkurā gadījumā nebūtu. Ārā GĀZA!!! Ārā bija plūdi un slapjums, un vispār vakar Rīgā plosījās vētra, kas aplauza kokus, meta koku zarus uz elektrības vadiem, ieplēsa ceļazīmes un radīja vēl neskaitāmus postījumus.

Daudz kur šādi skati Rīgā bija redzami.

Mēs, mazie, ģeniālie prāti, bijām izdomājuši, ka brauksim pie Arta uz dārzu cept gaļu. Un reāli - a kāpēc ne?! Vienalga taču, ka plosās vētra! Vienalga taču, ka gāž kā no spaiņiem! Mēs cepsim gaļu! Domāts, darīts, jo mūs nekas nevar apturēt!
Gāju uz pieturu vairs īsti neskatoties, kur lieku kāju, jo sandales bija slapjas. Bija patīkami vērot cilvēkus apkārt, kas savu apavus jau nesa rokā un arī brida visām peļķēm cauri basām kājām. :)
Parasti mans autobuss Ģertrūdes ielas pieturā, kas atrodas uz Brīvības ielas, pienāk 18:09, taču šoreiz tas nebrauca līdz pat 18:30+ un, iepriekš palaižot garām trīs citus autobusus ar domu "Tūlīt jau šamais būs klāt!", iekāpu 3. autobusā, lai brauktu uz mājām, pārģērbtu bikses, kerzas un būtu gatava, kad Zane mani savāks.
Maz gan es zināju, m-m-mmm! Sastrēgumi bija grandiozi. Īsumā - ilgi braucu pa Brīvības ielu, pēcāk ilgi braucu pa Pērnavas ielu. Sazvanījos arī ar Zani, lai zinātu rīcības plānu. Haha, izrādījās, viņa jau bija sākusi braukt man pakaļ. Sapratu, ka nebūs, ka netikšu laicīgi uz mājām, tāpēc vienojāmies, ka kāpšu laukā pēc Deglava tilta un viņa mani savāks Nīcgales ielas pieturā. Tā arī mēs darījām.
Protams, pirms tam neiztiku arī bez nelielas fail situācijas autobusā. Mans prātiņš izdomāja, ka varbūt, lai būtu vēl ātrāk, es varētu kāpt Deglava ielas pieturā, lai Zane varētu vēl ērtāk mani savāk. Bet kāpt ārā no autobusa vajadzēja ātri, jo tas jau bija gatavs vērt durvis vaļā. Piecēlos, gāju pie durvīm un kaut kā neizdodas... Kaut kas traucē! Durvis autobusam ir vaļā, bet es nevaru izkāpt! "Kas notiek?" noprasīju un ieraudzīju, ka lietussargs ir atvēries, aizķēries aiz autobusa krēsla un vēl dažiem pasažieriem. Fcuuuk! Cītīgi centos aizvērt lietussargu. Un tieši tajā brīdī, kad es to izdarīju un biju gatava izkāpt, autobuss aizcirta savas durtiņas un sāka braukt iekšā lielajā tilta sastrēgumā. Apkārtējiem bijis lielisks šovs un divi vīrieši arī iesmēja par mani, pasakot "Gadās.", uz ko es atbildēju ar skumju "Jā" skatienu. :D
Braucām pakaļ Lindai, tad braucām pakaļ Putnam, tad braucām pakaļ Diānai. Un tā nu visas vietiņas mašīnā tika piepildītas! Iegriezāmies "MOLĀ", kur sapirkām gardumus pēc sirds patikas - šašliku, desiņas, maizi, gurķus, tomātus, čipsus, piciņu (ko apēst mašīnā), kolu, sulu... Un tad, ēst griboši, mēs braucām uz Arta dārzu. Kamēr sagaidījām Arti un Alisi atbraucam turp, jau mašīnā uzkodām čipsīšus, piciņu un auksto zupu. Sajūta bija tāda, ka gribu (un varu) apēst visu pasauli! Jāsaka, kad Alise ar Arti atbrauca, viņi bija SLAPJI!!!, jo viņi brauca ar moci. Njā, šāds laikapstāklis īpaši nerada komforta sajūtu, lai brauktu ar moci, bet, hei, da jebkurās lietās var atrast savu daļu burvības! :)

Mmm, bildīte (ne pārāk kvalitatīva, bet tomēr bildīte),
lai iemūžinātu mirkli.

Mmm, jāsaka, Artim ir ļoti foršs dārzs Dārziņos. Patīkami iekārtota mājiņa, visapkārt sakopti ziedu krūmi... Izskatījās un bija ļoti jauki.
Kamēr gaidījām, kad ogles sakarsīs, sagriezām gurķus, tomātus un desas. Nu un pēcāk jau ķērāmies klāt visa cepšanai, gan to pašu desiņu, gan šašlika. Lai arī smidzināja, bija tiiik patīkami sēdēt pie grila siltumiņā, atpūsties, nedomāt par to, ka rīt (šodien) ir darbs. Jo, kāda starpība?! Darbs neliedz darīt lietas, pēdējās nedēļas laikā tas tik ļoti ir pierādījies, jo katru vakaru iznāca kaut ko pasākt. Un ir arī labā sajūta, ka cilvēki spēj domāt tāpat. Kā saka, pohuj, darām lietas! Sēdēju, domāju par to visu un bija mieriņš iekšā, jo zināju, cik patīkami jūtos un cik ļoti to vēlos izbaudīt.
Mājās braucām pa riktīgu gāzienu! Zane brauca uzmanīgi, jo mašīnu ļoti nēsāja uz abām pusēm. Jāsaka milzīgs paldies Zanei, ka viņa visus līdz pašām mājām arī izvadāja.
Dzīvoklī iegāju 00:46. Jutu patīkamu nogurumu par visu pa dienu padarīto. Vēl mazdrusciņ apskatījos, kas notiek interneta vietnēs, bet neilgi pēc tam gāju gulēt pie lietus skaņām un, ziniet, miegs bija ļoti salds! Mjau! >^.^<

F U guys, mēs joprojām pavadām lieliski laiku! (:

Aaand first lap dance goes to Linda!!! (Domājams, ka ne pēdējais.) Nekad neko tādu neesmu darījusi, bet man teica, ka esot bijis labi. Ceru, ka puiši arī apskauda. ;D
Lai arī mēs nebraucām uz Summer Sound, liekas, šis vīkrnds ir ļoti izdevies!
Lai šovakar (šorīt) skan lieliskā noskaņas dziesma "Down in Mexico", kas saistīta ar lap dance! ;D
Ahhh, bet tikpat seksīga ir arī Selmas deja iekš filmas 1994. gada filmas "From Dusk Till Down". Un mūzika! MŪZIKA!!! Ja kāds nav redzējis, tam noteikti jānoskatās!
Cheers indeed, muahahaha!

"Kino Citadele" pirmdienās ir 25% atlaide jeb kā mēs gājām filmu skatīties.

Vakar iegāju Facebook kopīgajā čatā, izlasīju, ka cilvēciņi grib doties uz kino, izdomāju, ka gribu iziet laukā no mājas un arī piekritu iet. I present to you - Transformers: Age of Extinction (2014).

Iekš imdb.com šai filmai ir  iedotas 6,5 zvaigznes. Hahaha, NO! To filmu taču nevar uztvert nopietni un piedodiet, ja es aizskāru kāda jūtas, smejoties skaļi pa visu kinoteātri.

2007. gadā iznāca pirmā Transformeru filma, ko seeen, sen arī noskatījos. Atceros vienīgi to, ka galvenajā lomā ir aktieris, kas man nepatīk un Megana Foksa, kurai vēl nav krūšu. Otro filmu kaut kad centos skatīties, iznāca neveiksmīgi. Trešā filma galīgi neinteresē, tāpat kā šī un vispār visa Transformeru padarīšana, bet, hei, kāpēc lai neaizietu uz kino ar draugiem, lai izsmietos par kārtējo Maikla Beja gara darbu?! Neko vairāk no tā es i negaidīju. (Man liekas, viens cilvēks toč mani nositīs, ka es iztērēju naudu, lai redzētu šo filmu.)

Nju, cik noprotu, šai filmai, atskaitot milzīgus robotus, kas spēj pārvērsties par mašīnām, ar iepriekšējām filmām nekā kopīga nav. Šeit tiek attēlots atsevišķs stāsts par Keidu (Mark Wahlberg), automehaniķi un "izgudrotāju", kas atrod pašu Optimusu Praimu, salabo to and stuff... Viņa meitu Tesu (Nicola Peltz), kas ir absolūti seksīga!!!, taču dumja un neko nevaroša, visu laiku iekuļas nepatikšanās, kliedz pēc palīdzības, neko pati nevar izdarīt un bla bla bla. Viņas puisi Šeinu (Jack Raynor), kas ir cute, bet man viņš vairāk asociējas ar grīdas lupatu, kas nespēj patstāvīgi pieņemt da jebkādus lēmumus dzīvē. Ā, vēl bija chill čalis Lūkass (T.J. Miller), kas nebija īpaši gudrs, bet viņš nav svarīgs, jo lielais, ļaunais robots viņu izcepināja/pārvērta par metālu or something. Protams, valdība grib Optimusu Praimu (vai, kā latvieši to ir tulkojuši, Optimu Primu) iegūt savā īpašumā, bet viņš aizbēg. Keidam un viņa ģimenei draud briesmas. Viņi apvienojas ar Transformeriem, lai cīnītos pret valdību. Lielā cīņa notiek ASV, tad lielā cīņa notiek Ķīnā (jo ar citplanētiešu kuģi otrā Zemes pusē var nokļūt viens, divi), bla bla bla... Filmas beigās visi viens otru samīļo, The End!

Filma gāja gandrīz 3 stundas. Brīžam tā likās saraustīta, it kā kaut kā trūka. Dialogi bija super čīzīgi, piemēram,

Cade Yeager: "Will we see you again?"
Optimus Prime: "Cade Yeager, I do not know. But when you look up to the stars, think of them as my soul."

Lai gan, šķiet, mans mīļākais moments bija cīņā starp Transformeriem un Dinobotiem, hahaha, kur Optimus Praims paziņo: "Dinobots, you are free!" Un tad šis notiek --> priceless aina! :D

Man patika, ka šajā filmā bija aktieris Stanley Tucci, jo viņš labi tēlo savas lomas, taču šoreiz tas nebija pietiekoši, jo filma sucks anyway!

Jebkurā gadījumā, pēc seansa mēs izgājām no kinoteātra, bijām pārsteigti, ka pulkstens ir pusdivpadsmit. Mājās nācās braukt ar 3. autobusu, jo, izrādās, ka 22. trolejbuss tik vēlu nekursē (lai gan man likās, ka kursē), kur nu vēl tie autobusi, kas ved vēl tuvāk mājām, nekā 3.

Izkāpu Pļavniekos un gāju uz mājām ar kājām, skaļi klausoties Metallicu un jūtoties kā Cool Guys Don't Look at Explosions!

Zaļums, lauki un šā gada Jāņu noskaņas.

Daaamn, laiks ātri iet! Beidzot esmu saņēmusies uzrakstīt pāris vārdus par lieliski pavadīto laiku Jāņos un te nu es attopos, ka tas bijis pirms nedēļas! MIND BLOWN!
"Man nav emociju!" pagājušajā ceturtdienā šādi es teicu Mint. Man mēdz uznākt tie brīži, kad es jūtu neko. Un tas vispār ir traks mirklis cilvēkam, kad viņš ne tikai labas, bet pat sliktas emocijas nespēj just. Ir vienkārši nekas.
Es negribēju svinēt Jāņus. Lai gan šogad biju devusi "Jā" vārdu Mārim Jāņus svinēt Apē, nevis atzīmēt tos ierastajā vietā pie Rūda "Žuburos", man negribējās nekur braukt. Bija uznākusi sajūta, lai viss paiet pēc iespējas ātrāk, lai cilvēciņi varētu turpināt savas ierastās dzīves, vienalga taču! Omu nosita arī Toma komentārs par to, kāpēc izdomēju nebraukt uz Žuburiem, bet gan uz Api - jo tur ir lielāka iespēja sameklēt papardes ziedu. Hahaha, F U!
Visu piektdienu un sestdienu Santa turpināja mani bakstīt par Jāņiem, ka mums tie ir jāsvin. Mūsu plāns bija vienkāršs - svētdien (22. jūnijā) kaut kādā brīdī stopēt uz Api, taču svētdienas rīta pusē mēs nolēmām, ka tomēr brauksim pirmdien uz turieni. Pa dienu Māris uzrakstīja Skype, kāpēc esam pārdomājušas braukt jau svētdien? Noteiktas atbildes nebija, vienkārši darbi bija ievilkušies un svētdienas vakarā galu galā stopēt negribēju, jo likās, ka mēs varētu palikt ceļa malā. Bet tad Māris pateica, ka vienalga par darbiem, ka mēs joprojām varam atbraukt ar autobusu vakarā. Un tad mēs ar Santu izdomājām: "Hell, let's do this!" Ātri sakrāmēju kaut kādas mantas, bliezu uz autoostu tik ātri, cik vien varēju, lai 17:50 svētdienas vakarā brauktu uz mazu Latgales pilsētiņu Api.
*Labots 30.06.2014.* Ape nav Latgalē!!! :D Ape ir Vidzemē! Man tiešām likās, ka Latgalē. Oh, well. Bet bija riktīgi fun tikko saņemt zvanu no Zanes: "Margaaa, čau! Ape nav Latgalē. :D "

Ceļā pavadījām gandrīz 4 stundas. Atbraucot uz turieni, Māris ar Ingu mūs sagaidīja. Tad nu mēs braucām uz viņu dzimtajām mājām "Akotiem". Es nezinu, kāpēc, bet biju iztēlojusies citādi vietu, kur Māris ir audzis. Tie ir fantastiski lauki un arī sajūtas bija fantastiskas, atbraucot ciemos! Apkārt plašums, lauki, mežs... Visa teritorija ļoti sakopta, kārtīga! Iepazinos ar Māra vecākiem, kas ir superīgi, saprotoši cilvēki! Un ir jāsaka, ko uzreiz var pamanīt, ka viņi ir gādājuši... Kā lai to pareizi ietērpj vārdos?! Viņi joprojām gādā, lai, kad viņu bērni atbrauc uz mājām, lai tur būtu patīkami tur atgriezties. Un, manuprāt, tādi arī ir kārtīgi, mīloši vecāki. Vismaz man tādas sajūtas radās.
Jau pirmajā vakarā bija atbraukuši citi cilvēciņi. Kopā mēs pavakariņojām, padzērām gan tēju, gan alu, skatījāmies latviešu mūzikas kanālu un grudri spriedām par latviešu mūziku. :D Un galu galā arī uzpīpējām ūdenspīpi. Ar Arti un Santu palikām pēdējie, kas bija nomodā. Kad viņi aizgāja čučēt uz dīvāna, kur man vietas noteikti nepietiktu, gāju uz otro stāvu pie Māra. Arī Diāna tajā istabā gulēja, tāpēc es pēc iespējas klusās čukstēju, vai varu gulēt te. Atbilde bija pozitīva. Un, kad tiku līdz gultai, man uznāca aktīvais jūdziens, kad excited noskaņojumā teicu Mārim: "Māri! Es negribu gulēt! Es gribu runāties! Runā ar mani!!!" Man bija jautri. Un, lai mani aiztaisītu, viņš deva vecos geimeru žurnālus skatīties, haha. :D

Līīīgooo, līīīgooo! Un tā nu pienāca Līgo diena jeb 23. jūnijs. Ap pusdienslaiku mēs visi modāmies. Jāsaka, diena bija ļoti patīkama un nesteidzīga. Atstopēja arī Linda un Zane, pēcāk arī pārējie atbrauca ar autobusu. Lai gan tika solīts lietus un auksts laiks, nebija tik traki. Jā, bija pavēsi un, jā, ik pa laikam kāda lietus lāse nopilināja, taču kopumā laiciņš bija foooršs.
Lai arī bija svētku diena, mēs vēl paspējām paskatīties "Zvaigžņu karus", ko maratona veidā rādīja pa televizoru.

Ja neesat tos skatījušies, tad tūlīt būs SPOILERI!!! Šo rindkopu tad nelasiet!!!

Es pati "Zvaigžņu karus" nekad neesmu skatījusies. Protams, to, ka Dārts Veiders ir Lūka tēvs, to es zināju, jo internets, jo "Luke, I am your father!" Un es zināju, ka ir čalis vārdā Obi Van Kenobi. Ok, un varbūt vēl slaveno "The Imperial March" meldiņu. :D That's all. Un te nu radās iespēja paskatīties "Zvaigžņu karu" jaunākās filmas, kas īstenībā ir prīkveli vecajām filmām, jo filmas tika rādītas pēc notikumu secības. Un te nu man pastāstīja, ka Dārt Veiders no sākuma esot bijis Anakins. Un pateica, ka III epizodē viņš kļūst par Dārt Veideru. Un pastāstīja, kā viņš tiek sakropļots. Sooo... Visu to paklausoties, es jautāju cilvēkiem: "Kad viņš iekritīs lavā? Kad? Tagad?", jo to es gribēju redzēt. Uuun, jā, tā nu man radās interese par "Zvaigžņu kariem". Vajadzēs uzrīkot maratonu! :)

Metenes ar saviem vainadziņiem.

Tā nu mēs pavadījām pirmo dienas pusi, bet jau ap 17:00 sākām gatavoties svinēšanai. Puiši cēla telti, kurināja grilu, pirti. Meitenes tika aizvestas uz pļavu lasīt puķes vainagiem. Jāsaka, puķu šogad bija maz. Atbraucot, sākām pīt vainagus. Tika cepta gaļa, kas bija garšīga ļoti, lai gan pirmais piegājiens pārvērtās par oglīti, jo, kā Jānis izteicās, no sākuma bijis daudz cepēju un tad pēkšņi visi pazuda. :D Dzērām tēju no patvāra! Bildējāmies, dzērām alu, labi pavadījām laiku. Arī ar Inesi padziedājām tādas dziesmas kā "Tā es tevi mīlēšu", jo noskaņojums!
Vakarā gājām uz pirti un mans lielākais piedzīvojums bija kubuls, jo pirms tam nekad tādā neesmu bijusi. Tas bija fantastiski - ārā ir auksti, bet tu sēdi siltā ūdentiņā un viss forši. Protams, neiztikām arī bez erotiskajām izklaidēm kubulā, jo visi čaļi nojūdzās. :D Bet no otras puses, mēs esam mēs un tā jau ir diezgan pierasta lieta.
Notika jau arī vēl visvisādas smieklīgas un dīvainas lietas, ko pierāda bildes, bet par tām gan labāk dzīvē var parunāt. :D

Galu galā gribu teikt, ka it nemaz nenožēloju šī gada līgošanu, jo apkārt bija lieliski cilvēki, kas biku piebaksta, ka jādara lietas, kas spēj relaksēt un sasmīdināt, ar kuriem var nojūgties un viņi sapratīs. Un kuri arī atbalstīs un nepametīs grūtā brīdī!

Un tieši tāpēc viss ir forši un dzīve ir lieliska un izdevusies! :)

Es daru lietas, lai iepriecinātu citus jeb tev nevajag iemeslu, lai kāda dienu padarītu labāku.

Daaamn, man patīk pārsteigumi! ^.^ Un tas darbojas abos virzienos - man patīk gan saņemt pārsteigumus, gan taisīt tos.
Pārsteigums - psihisks (emocionāls) stāvoklis, ko pēkšņi izraisa kas negaidīts, neparasts (Latviešu literārās valodas vārdnīca).

Ziniet, man liekas, lai uztaisītu pārsteigumu, lai kādu negaidīti iepriecinātu, nav jāgaida "spešel" moments. Ja ir kas tāds, ar ko cilvēks vēlas dalīties, tas uzreiz ir jāīsteno, jo tās pūles, kas tiek ieliktas pārsteiguma gatavošanā, tā atdeve... Tas viss atgriežas un iepriecina dubultā, ja otram cilvēciņam patīk. :)
Un, manuprāt, pavisam nesen es piedzīvoju vienu no satriecošākajām reakcijām, kas manī atstāja gandarījumu un HELL YEAH! sajūtu!

Viens no maniem mīļākajiem cilvēkiem visā juniversā ir Reinis, kam nu dikti patīk spēle Dark Souls: Prepare to Die Edition (es neteikšu, cik stundu viņš tajā ir pavadījis, bet varat man ticēt - nepieklājīgi daudz :D ). Un tad 22. maija vakarā es "sērfoju internetā", iegāju mājas lapā qwertee.com, kur ik dienu var iegādāties kādus superīgus T-kreklus un kur parasti mana reakcija ir: "Gribu šo kreklu! Un šo! Un šo arī!" Hehe, un tad es ieraudzīju T-kreklu, kas kliedza "MUST HAVE!" un kuru es vienkārši nedrīkstēju neiegādāties.

Praise the Sun!

Lai būtu skaidrs, kāpēc - krekla apdruka (redzams kreisajā pusē) ir viens no iepriekš minētās spēles varoņiem, kas ikvienam spēlētājam patīk un kas vienkārši ir foršs.
Tad nu ātri vien noformēju pasūtījumu un Twitter'ī ierakstīju: "Nevarēju atturēties un pasūtīju T-kreklu. Būs pārsteigums! ^.^", uz ko Reinis atbildēja: "And the Starcraft money is gone once again." Little did he know!

Pagājušajā piektdienā atnāca gaidītais pasūtījums. Atvēru, apskatījos, sasmiadījos. T-krekls ļoti skaists, kvalitatīvs, krāsām piesātināts, 100% kokvilna.
Ļoti veiksmīgi gadījās, ka Rūdim galerijā "Daugava" piektdien bija diplomdarbu izstāde (tā ir aplūkojama līdz 21.06.2014.), jo es paaicināju Reini, un viņš piekrita atnākt līdzi. Tā bija lieliska izdevība, lai nodotu viņam kreklu.
Satikāmies pie Origo un gājām uz galeriju. Pa ceļam iedevu viņam nelielu maisiņu, kurā pārsteigums smuki bija salocīts. Viņš to nevilka ārā, sakot, ka apsktīsies vēlāk, jo pūta spēcīgs vējš un mēs gājām pie Rūda. Bija ieradušies daudz sen neredzētu cilvēku, ar visiem vajadzēja pārmīt vismaz dažus vārdus, absolventus vajadzēja apsveikt... Tas viss prasīja savu laiku. Pēc kāda brīža, kad darbi tika aplūkoti, izpētīti, kad izdomāju, kuri no visiem man patika vislabāk, kad atslābusi runājos ar Mētru, Raineldu un Turanu, atnāca Reinis.
Neliels smaidiņš un "Es apskatījos." bija priceless! :D Un tieši šādas jaukas cilvēku reakcijas uz pārsteigumiem man patīk! Domāju, varu apgalvot, ka viņa reakcija bija patiesa un neviltota, un tas man sniedz vislielāko iekšējo gandarījumu, jo, fucking hell, pārsteigums tiešām izdevās!

Šimvakaram vēlu mazliet jaukas mūziciņas - Dark Souls 2 Trailer Theme Extended! Izdomas, idejas, ko īstenot, lai iepriecinātu citus bez iemesla, tāpat vien, jo galu galā mazās lietas beigās izrādās lielas lietas! (:

Aliņš, telefons un mēs paši tikām upurēti Braslas upes dieviem jeb Laivu brauciens '14.

Beidzot radās iedvesma dalīties savos iespaidos par Laivu braucienu.
Kā viena no plaši pazīstamākajām Latvijas Universitātes tradīcijām ne tikai Fizikas un matemātikas fakultātē, bet, šķiet, ikvienā citā arī ir Laivu brauciens! Ta-ta-ta-daaa! :D Tas parasti notiek maija sākuma brīvajās dienās un šeit būs aplūkojams lielisks uzskates materiāls jeb ļoti uzjautrinoša un padomiem bagāta instrukcija! Šogad datumi bija 2. līdz 4. maijs (piektdiena līdz svētdiena).

Šis bija mans otrais Laivu brauciens un jāsaka, ka devos tajā piedzīvot visu (gandrīz) to, ko biju plānojusi! Ne mazāk un ne vairāk! I mean, es devos tur chillot, dzert alkoholu, smēķēt, runāt stulbības, darīt muļķības, ar savu samaitāto prātu nepareizi uztvert lietas un vēl, un vēl, un vēl...

1. diena

Mūsu komanda bija lieliska! Komandā bijām 16 cilvēki un tās nosaukums bija Krūtis rīta rasā. Protams, jo kapteinim patīk krūtis. Bet kuram gan nepatīk?! Uz starta vietu mūs nogādāja īrētie autobusi. Jau kopš pārkāpšanas pāri autobusa slieksnim mums sākās visa jautrība.

Pirmajā dienā bija jāairē 10 km. Pa upi peldējām četrās laivās, katrā pa četriem cilvēkiem. Kopā ar mani laivā vēl atradās Santa, Arta un Putns. Un bildē var redzēt vēl komandas cilvēciņus - Zani un Lindu ielaikojam Laivu braucienu. Bilde tapa kaut kad ap to brīdi, kad bijām saāķējušies un peldējām kopā. Viens no maniem neparedzētajiem piedzīvojumiem bija ievelšanās upē. Apmēram tā tas bija - mēs piestājām krastā uztaisīt zaļo pieturu un, ja pareizi atceros, es jau kāpu laukā no laivas, kad sāku slīdēt un atmuguriski ievēlos ūdenī. Sajutu, kā drēbes paliek slapjas un jau tajā brīdī es sasmējos un nodomāju "Fuck it!", tāpēc turpināju kādas pāris sekundes plunčāties uz muguras, līdz lieliskie komandas biedri mani ievilka atpakaļ laivā. Wanna proof? Nu jā, šitik pozitīvi tas bija! :D

Es nebiju domājusi iekrist upē, tāpēc nekādu savu drēbju līdzi man nebija, bet Linda iedeva man savas sausās bikses un džemperi. Vēlāk es jutos par to slikti, jo viņu laivas cilvēciņi arī paspēja izpeldēties, daži pat vairākas reizes, bet, man liekas, šogad mūsu komanda bija īpaši aktīvi šajā ziņā.
Pirmā nometnes vieta atradās mežā. Uznesām laivas, pie busa dabūjām savas mantas, kas atradās mašīnā. Tika uzcelta telts, tika vārīta zupa, tika dzerts alus, viss bija sasodīti forši, ja neskaita aukstumu, kas valdīja, tumsai iestājoties. Teltī pārģērbties arī bija nežēlīgi auksti, bet bija Lindai jāatdod viņas drēbes.
Pa nakti gājām nakts trasē. Godīgi, kad ar Artu un Santu izlīdām no telts, ļoti daudzus no komandas biedriem nevarējām atrast, tāpēc klaiņojām tāpat vien apkārt, kad uzdūrāmies Zanei, Pēterim un Inesei virsū. Viņi teica: "Hei, piedalāmies nakts trasē!" Un mēs piedalījāmies, meklējot kontrolpunktus un pilnā balsī kliedzot: "Viens, divi, trīs, četri, Krūtis rīta rasā iet!"
Pēc nakts trases atgriezāmies pie ugunskura, kur dzērām pašvārītu moku ar pienu. Pašvārīta moka - that's a good stuff! :) Un tad ar meitenēm rīta stundā atkal devāmies klaiņot pa ugunskuriem. Es biju pietiekoši izdzērusi, jo neatcerējos, kā mēs satikām Jāni. Haha, smieklīgākais tagad liekas tas, ka pa dienu Jānim teicu: "Tev šogad nevajadzēs mani vākt!" Un pirmajā vakarā viņš mani vāca. :D Kā arī piedāvāju viņam gulēt mūsu teltī, lai būtu siltāk, uz ko viņš atbildēja: "Labi. Otro gadu pēc kārtas es nevaru atteikt šim piedāvājumam." :)
2. diena
Pamodos un atskrūvēju vienu Bauskas alu. Telts biedri man teica, ka kāds pa nakti esot krācis. Khem, es nekrācu!!! :D Ok, varbūt es mazliet krācu, es nezinu. Jebkurā gadījumā, bija silti un jauki.

Pa nakti slapjās drēbes it nemaz neizžuva! Tātad, turpinājām tālāk ceļot pa Braslas upi. Otrā diena bija vējaināka, bet ne būt ne sliktāka. Gandrīz pašā posma sākumā iepazināmies ar Katrīnu un Paulu, ar kuriem arī pavadījām visu atlikušo upes posmu. Mūsu laivai bija šņabis, viņu laivai bija kola, tāpēc mēs lieliski kooperējāmies. Tāpat arī dalījāmies dažādos našķos un arī tinamajā tabakā. Uz upes īpaši neairējām, bet chillojām un izbaudījām, ka nu tā vairs nav tik šķēršļiem bagāta. Otrajā dienā tika noairēti apmēram 8 km. Otrs no maniem neparedzētajiem piedzīvojumiem bija telefona noslīcināšana. Hmmm, man kāds zvanīja, tāpēc gribēju atbildēt uz zvanu, taču rokas! Tizlās rokas! :D Ņēmu telefonu laukā no somas kabatiņas, kad tas vienkārši sāka slīdēt laukā no rokām. Pāris reizes to pamētāju no vienas rokas otrā, kad, plunkš!, tas iekrita upē! "Fuuuck!" bija mana reakcija. Jau taisījos vilkt nost drēbes un nirt tam pakaļ, kad Pauls izteica pareizu domu - telefons šā kā tā jau pa galam un, ja SIM karti var atjaunot, tad nav vērts to darīt. Paklausīju viņu un padalījos ar stāstu, ka mēneša laikā es varēju sapist divus funkcionējošus telefonus! :D
Otrā nometnes vieta atradās pļavā. Atkal nesteidzoties uztaisījām telti, iekūrām ugunskuru. Tajā vakarā arī bija zupa, taču otrais vakars bija aukstāks par pirmo. Jāsaka atkal paldies jaukajiem cilvēkiem Zanei un Mārim, kas papildus padalījās ar saviem hūdijiem.

Kad vēl bija gaišs, tad mētājām lidojošo šķīvīti. Jāsaka, man bija sakrājusies enerģija un gribējās skraidīt apkārt, pārtvert tos metienus, kas bija domāti cilvēkiem, kas atradās man blakus un vienkārši gribējās ārdīties. Un pēcāk tapa bilde pa labi. Hmmm... Es to neatcerējos līdz brīdim, kad Artis čatā uzrakstīja, ka tā ir Zane ar kaut kādu meitenei. No sākuma mana reakcija bija: "Haha, lol!" Un tad es ieraudzīju rēgojāmies sarkanā džempera piedurkni. Un tad mana reakcija bija: "Haha, oh, fuck!" Mhm, cilvēki čatā apstiprināja to, ko padomāju, bet man liekas, mēs neskūpstījāmies. xD

Tāpat nobildējos ar Gundaru un Patriku, ko Māris bija paņēmis līdzi. Otrajā dienā Patriks ceļoja mūsu laivā.
So, šī nakts bija mierīga, ļoti auksta, tāpēc visai agri aizgāju gulēt. Teltī gulējām ar Santu divatā un vienubrīd es pavisam nosalu. Bet pirms gulētiešanas klusi, klusi ieslēdzu mūziciņu. Un kaut kādā brīdī, kad bija jau gaišs (varēja būt 06:00), pamodos, bet austiņās skanēja Metallica - Bleeding Me. Ļoti mierīga, ļoti kaifīga dziesma! Un tajā brīdī man bija tik labi! Sajutos kā festā, jo apkārt varēju dzirdēt cilvēkus neguļam, sarunājamies, bet fonā skan mūzika. Likās, ka skatuve ir netālu un viņi izpilda šo dziesmu! Tas bija viens skaists mirklis, manuprāt!
3. diena
Pamodos no tā, ka teltī bija karsti, kas likās pat neticami. Kuņģis trešajā dienā bija sačakarēts - uz alkoholu nevarēju ne paskatīties, ēdienu arī nevarēju dabūt iekšā. Aizgājām līdz apbalvošanai, kur pārliecinoši ieguvām pirmo un vienīgo vietu par nakts trasi! Fuck yeah! Balvā bija "Red Bull" enerģijas dzērienu kaste, ko arī padzert nevarēju.
Drīz vien devāmies ceļā, jo priekšā bija 12 km, ko līdz 17:30 bija jānoairē pa Gauju, jo autobusi jau mūs negaidīs. Nja. Trešās dienas laikapstākļi beigu beigās izrādījās visnepateicīgākie. Lija lietus un sniga krusa. Un mēs bijām nobesījušies par to, un bija sasodīti auksti, un es nevarēju paairēt, jo likās, ka iztukšošu vēdera saturu pat tad, kad tur nekā īsti nav iekšā. Un vienīgais, kā mēs varējām puslīdz uzturēt sparu bija dziedāt dziesmas. Tāpēc, kā vien mācēdami, dziedājām.
Protams, lietus beidzās brīdī, kad tikām līdz Siguldas tiltam - galapunktam. Zaudēt vairs nebija ko - kāpām ūdenī un bridām pa dubļiem ar visiem apaviem, jo kājas tāpat bija slapjas. Un atairējām mēs kādas 2,5 stundas pirms vajadzīgā laika, tāpēc varējām salt, gaidot atbraucam autobusus.
Beigu beigās nodevām laivas, mantas no busa nedabūjuši sakāpām autobusā ar "JĀĀĀ!" saucienu, jo tajā dienā tā likās vissiltākā vieta un devāmies uz Rīgu.
Atbraucot mājās, vecāki mani nosauca par dunduku, jo, nu jā, es pastāstīju gan par telefonu, gan peldi. Biju to pelnījusi. Viņi ielēja 100g konjaka, lai varu sasildīties un tad es viņiem stāstīju par Braslas upes piedzīvojumiem.

Tāds nu bija Laivu brauciens! Man patika it viss (izņemot slapjas kājas varbūt)! Kopumā arī jums vēlu apzināties savas izdarības un ne par ko tās nenožēlot! Kā arī lieliskus cilvēkus dzīvē! :)

Mazās atziņas, kas uzrakstītas uz tualetes flīzēm ar marķieri.

Man jau patīk pabradāt pa internetu, paskatīties kādas funny bildītes, bet nereti arī iznāk uzdurties kādiem atziņu attēliem virsū. Nevaru teikt, ka neizbaudu tos, jo mazie domu graudiņi aizķeras prātā.
Šeku reku, vienu tādu arī atradu.

"Addiction is tricky.

For example; a man who quit smoking for 11 years spent 15 seconds in an elevator with a man smoking a cigarette. He gave in.

What I'm trying to say is I think I love you again."

Pēdējo vakaru izklaide jeb another excellent game!

Woah, sen nekas nav rakstīts! :D Man pat liekas, esmu aizmirsusi, kā formulēt domas, lai rakstiskā formātā arī citiem tās ir kaut cik saprotamas.

Kaut kad nesen man pateica, ja man patika spēle Super Meat Boy, tad arī šī man varētu patikt.
Lai gan man ļoti vajadzētu mācīties un pildīt mājas darbus, tos es atlieku uz vēlāku laiku kā jau studentam pieklājas. Tad nu pēdējās dienās pa vakariem esmu spēlējusi vienu satriecošu spēli - Guacamalee!, kā arī neaizmirsīsim par treileri! :)
Guacamelee! ir action piesātināta platformas videospēle, kas uz PlayStation tika izlaista 2013. gada aprīlī, bet augustā tā bija pieejama Microsoft Windows lietotājiem. Spēlei ir pieejams gan single-player, gan co-op režīms, taču co-op es to neesmu spēlējusi, jo, cik noprotu, abiem cilvēkiem ir jāatrodas pie viena datora, vienā spēlē.
Spēles sižets ir pietiekoši vienkāršs (BŪS SPOILERI!!!). Galvenais varonis Juan Aguacate ir neliela Meksikas ciematiņa fermeris, kas ir iemīlējies El Presidente's meitā, taču viņu nolaupa ļaunais Carlos Calaca. Glābšanas operācijā Juan tiek nogalināts. Taču mirušo pasaulē viņš satiek sievieti-lučadoru (tas ir specifisks vārds, ko lieto meksikāņi) Tostadu (co-op tas ir otrs spēlētājs), kas iedot viņam masku apveltītu ar superspējām! Magic! Tā nu Juan atkal ir atgriezies starp dzīvajiem un viņa uzdevums ir apturēt Calac'u un izglābt El Presidente's meitu. Protams, pirms tam Juan'am ir jāuzveic dažādi mošķi - skeleti, lidojošas čupakabras, Calaca's rokaspuiši... Easy! :D

Kas man patika šajā spēlē!

1. Dizains un atmosfēra! Krāsas! Spēle ir ļoti krāsaini sataisīta, ļoti glīta! Viena no fīčām ir pārslēgšanās starp dzīvo un mirušo pasauli. Un, ak jel, cik smuki viss ir sataisīts abās pasaulītēs! Kad spēlēju, nereti apbrīnoju lieliskos skatus, kas spēlē parādījās.

2. Lieliskais humors! Protams, tagad to nevar īsti pastāstīt, bet cilvēki ar labu humora izjūtu noteikti izbaudīs spēles jociņus!

3. Mūūūzika! Te būs pilnais soundtrack! Nu bet kā tad bez tā!!! :D Esmu taču no tiem cilvēciņiem, kam mūzika spēlēs ir svarīga. Izpildītāji: Rom Di Prisco un Peter Chapman. Mūzika meksikāniska, ar trompetēm un ģitārām, ļoti dinamiska un paciolājoša. Tāpat fascinēja, kā mūzika mainās pie pārejas no dzīvās uz mirušo pasauli un otrādi. Meldiņš tas pats, taču ritms var būt lēnāks vai ātrāks, ar dažādām niansēm. Tas, lūk, bija dikti feini!
4. Atsauces uz citām spēlēm! Atsauces uz interneta memēm! Ik uz soļa varēja redzēt kādu referenci par kaut ko! Tas bija tāds hehehe, nice! :D Atradu pāris saites, kur var aplūkot tā saucamos Easter Eggs - šeit vairāk par memēm, bet šeit!!! un arī šeit!!! atsauces uz citām spēlēm. Bet Easter Eggs ne tikai šajā spēlē, bet arī filmās un multenēs, īpaši Disneja un Pixar multenēs man dikti iet pie sirds!

Tas nu laikam būtu viss, ko esmu gribējusi pasacīt. Ja vēlies foršu platformas spēlīti, lai labi pavadītu laiku, tad noteikti iesaku uzspēlēt Guacamelee! Taču laikam prātīgāk būtu izmantot kontrolieri, jo brīžam var kaut kas nesanākt un tad jāuzmanās no reidžošanas, jo ik pa laikam gribēju kaut ko sasist. :D
Tāpat mana atziņa ir, ka spēlēt datorspēles (īpaši ar klaviatūru) ir tas pats kas spēlēt klavieres - ir jāspiež pareizie tausitiņi, lai viss sanāktu!

Hotkeys, micro and "The hardest game known to man".

  
Kad man sadzis roka un varesu puslidz ladzigi to kustinat, tad I will play the shit out of StarCraft II!

You know me, es nemedzu rakstit bez garumzimem!

Sis ieraksts bus loti iss. Ka jau virsraksta ir minets un varu apstiprinat, ka ta ir tiraka patiesiba, tad kadu menesi es seit neko nerakstisu, lai ari man loti gribetos dalities vairakos lieliskos notikumos, piemeram, ka es sagaidiju savu 22. dzimsanas dienu! Tas bija brutali labi! ^.^

Esmu radusi rakstit pareizi, ieverojot pec iespejas precizaku ortografiju un interpunkciju. Ka jau var redzet, sodien ortografija ir izlidinata pa logu lauka!

Esmu salauzusi kreiso roku. Tas ir mans arguments. Seems legit?! :D

Jebkura gadijuma viss ir lieliski un tiklidz gipsis tiks nonemts, tad uzdrukasu visu to, ko gribu uzdrukat!

   

   

Break a leg! ;) (Lai sis neliktos tik baismigs velejums, nemot vera visus apstaklus, tad iesaku jums sameklet, kas anglu valoda ta par idiomu ir.)

Sakritība?! Nedomāju vis! Kā arī "Old habits die hard".

Es nezinu, kā iznāca, ka visi notikumi sakrita tieši tik skaisti, cik tie sakrita, bet vakardiena notiekti bija nostalģiski superīga!

Sacensības Tērvetē, 29.10.2006.

Apmēram pirms nedēļas izlasīju Zanes tvītu par to, ka viņa bija aizgājusi uz alpīnismu. Pie sevis nodomāju: "Wou! Vajadzētu arī man saņemties." Tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc to apsvēru. Ir gadījies tā, ka mana kursabiedrene Santa arī ir gājusi alpīnisma un sporta tūrismā, tikai Līvānos. Kad abas to viena otrai pastāstījām, tad bijām sajūsmā, jo, izrādās, esam piedalījušās vienās un tajās pašās sacensībās. Un, kā jau sievietes, emociju pārpilnas, kad mēs sarunājāmies, tad visam pa vidu tika izteiktas apmēram šādas frāzes: "Nopietni?! Tu arī tur biji?! Ūūū, atceries (to un to)... Un atceries (to un to)... Hahaha." :D Apmēram šādi mēs atcerējāmies vecos, labos laikus. Un tad ar Santu nolēmām, ka vajadzētu aiziet pakāpt, yes!

Es alpīnisma un sporta tūrismā esmu nogājusi kādus 5 gadus, varētu būt, ka 2002. - 2007. gads. Tas nav maz un... Tas noteikti ir ļoti ietkmējis manu dzīvi un to, kas esmu tagad. Jo visi iepazītie cilvēki, visa pieredze, ko esmu guvusi, nenoliedzami ir atstājusi uz mani iespaidu! Pateicoties tūrismam esmu iemīlējusi kalnus! Un tagad kalni man ir asinīs, I can't help it! Varētu jau daudz ko stāstīt, jo ir bijušas neskaitāmas sacensības, gan tūrismā, gan alpīnismā, vasaras un ziemas nometnes, iesvētības... Tā ir vēsture. :)

Bolderinga sacensības Ķīpsalā,
31.03.2007.

Jebkurā gadījumā, vakar ar Santu saņēmāmies un aizgājām uz "Daugmales" alpīnisma sienām. Trenere prasīja, lai aizpildām papīru, kur bija nepieciešams ierakstīt savu vārdu, uzvārdu un visu pārējo. Formalitātes. Aizpildot tukšās ailes, jutos kā nodevēja, jo iepriekš es trenējos "Rīgas skolēnu pils" komandā, bet te man jāraksa, ka esmu bijusi uz "Daugmales" treniņu.
Tad mēs iesildījāmies. Iesildīšanās laikā man likās, ka esmu tizla. Rokas vairs nav tik stipras un izturība arī. Nu jā, netrenēšanās dara savu. Bet, kad sākām kāpt, tad nebija tik traki! :) Tas bija tāāāds gandarījums! Tā adrenalīna deva, ka tu joprojām vari uzkāpt līdz pašai augšai. Un... Jā. Mēs kāpām un tas bija lieliski!

Pēcāk mēs braucām uz "Alu", jo 20:00 tur bija paredzēta improvizācijas teātra izrāde. Hehe, es nezinu, kā darbojas universs, bet "Alā" es satiku Lindu, draudzeni, kura mani tieši pamudināja iet uz alpīnisma un sporta tūrisma pulciņu! Like, how?! Cik liela iespēja satikt cilvēku, ko sen neesi redzējis + kas tieši ir saistīts ar tavu sporta tūrisma pagātni?! Tas bija liktenīgi! Protams, nekādu izrādi es neredzēju, jo visu to laiku mēs norunājām par... Da par visu ko! Par studijām, par ERASMUSu, par alpīnismu, arī atcerējāmies biku visus vecos laikus.
So... Vakardiena atsauca atmiņā daudz patīkamu brīžu! :) Protams, šodien es nezinu, kur likt savas ekstremitātes, jo man svilst roku un kāju muskuļi.

Plusi. Mīnusi. Un viss pārējais, kas nāk komplektā ar ziemu.

It's official! Esmu izlēmusi, ka ziema ir nejēdzīgs gadalaiks. Nav tā, ka man ziema nepatīk, nē, bet nevaru teikt, ka ziema man sagādā daudz patīkamu mirkļu. Visu apdomājot un pārdomājot kārtīgi, esmu izlēmusi uzrakstīt savus ziemas plusus un mīnusus.
  

  

PLUSI

1. Man ļoti patīk, kā ziemā smaržo gaiss. Īpaši no rītiem, kad tas ir dzestrs. Tas man liekas fantastiski! Vēl varu piebilst, ka īpaši ziemā izbaudu pastaigāties Miera ielas rajonā, jo tur parasti visi kvartāli smaržo pēc šokolādes. Šokolādes smarža ne visiem liekas tīkama, bet man... I can't get enough! Ik reizi, kad sajūtu šokolādes smaržu, cenšos to ieelpot pēc iespējas dziļāk plaušās, jo izbaudu to melnās šokolādes rūgtumiņu. Pat, ja plaušās nepietiek vairs vietas, lai ievilktu gaisu, es to vienalga kaut kādā veidā cenšos izdarīt.
2. Ziemās naktis ir ļoti mierīgas un debesis zvaigznēm pielietas. To īpaši var vērot laukos. Zvaigžņu ir neprātīgi daudz. Vasarā es to kaut kā nepamanu, ziemā gan!
3. Man nepatīk sals. Un mūsmājās vienmēr ir karsti, jo apkure. Tāpēc man patīk atgriezties mājās, siltumā pēc tam, kad esmu bijusi ārā.
4. Kalns un slidotava. Neprotu slēpot, neprotu snovot. Lai arī tas sen nav darīts, ļoti izbaudu ziemas priekus uz kalna - braukšanu ar ragaviņām vai plēmēm. Tāpat patīk slidot, to gan es protu.
  

MĪNUSI

1. Sals. Man nepatīk liels sals. Parasti seja paliek sarkana, visas ekstremitātes nosalušas, galva arī. Nē, man nepatīk sals.
2. Es mīlu kedas. Es mīlu arī kerzas, bet ik pa laikam tās paliek par smagu valkāt, bet kedas vienmēr ir vieglas. Un, kad kerzas apnīk, tad nav, ko īsti vilkt. Nu, jā, man ir tādi sieviešveidīgie zābīši, bet tos es īsti... Tos es izbaudu vilkt vēl mazāk nekā kerzas, kad man apnīk. So, ziemā nav jēdzīgu apavu, ko vilkt.
3. Lai būtu silti, ir jāvelk daudz drēbju, kas ne vienmēr ir slikti, bet... Kamooon, ir jātuntulējas, un tas ir neērti, manuprāt!
4. ELEKTRIZĒŠANĀS! Man riebjas!!!, kad man viss elektrizējas. Ne tikai tā, ka tu vari to just, bet arī var redzēt dzirksteles! WaTaFak?! Un man ļoti elektrizējas mati, kas arī ir ļoti kaitinoši.
  
Lūk! Šie ir mani galvenie iemesli, kāpēc man patīk un nepatīk ziema.

Pāris vārdi par latviešu valodas skolotāju dzīvi 3. semestra ietvaros. Un sesiju.

Studentam sesija ir ļoti īpašs laiks. Un, kad visi eksāmeni ir uzrakstīti, tad, liekas, ikviens no mums jūtas kā Frodo, kas nu ir iznīcinājis liktenīgo gredzenu Mordora liesmās! Ne tik ļoti pēc šodienas kā pēc piektdienas morfoloģijas, es tieši šādi jutos - It's done! It's finally over!

Tad nu jārezumā, kāds ir bijis 3. semestris, mācoties par latviešu valodas skolotāju.

I. Jau 2. semestrī mums vajadzēja izvēlēties otro specialitāti. Es izvēlējos pirmsskolas skolotāja profesiju. Godīgi, jau pēc vidusskolas beigšanas es biju apsvērusi tād variantu, bet mans tā laika puisis pateica, lai neeju mācīties par bērnudārza audzinātāju, jo tad es nemīlēšu savus bērnus. Hei, tāpēc es aizgāju mācīties ķīmiju! :D Ķīmijai manā dzīvē ir ļoti "īpaša" vieta un tam visam ir savs stāsts, ko varbūt kādreiz arī pastāstīšu. Jebkurā gadījumā, mēs ar ķīmiju ātri vien pašķīrāmies un tad es iestājos latviešu valodas skolotājos. Un tad man vajadzēja izvēlēties otro specialitāti. Un tad es izdomāju, ka tomēr gribu mācīties par bērnudārza audzinātāju. Tāpēc šajā semestrī man bija pirmsskolai atbilstoši priekšmeti - Rokdarbu teorija un metodika un Pirmsskolas un sākumskolas pedagoģija.

II. Šosemestr man notika pirmā prakse! Praksējos es Ziemeļvalstu ģimnāzijā kopā ar savu kursabiedreni Jekaterinu un pārējiem kolēģiem. Jāatzīst, ka tur viss bija lieliski! Pirmkārt, cik saprotu, šī prakse bija puķītes salīdzinājumā ar pārējām, kas gaida priekšā, jo šīs prakses uzdevums bija iepazīstināt topošos skolotājus ar skolas vidi, dokumentāciju, skolotāja darbību stundu laikā. Nekādus stundu plānus mēs vēl nesastādījām un stundas nevadījām, tas tik vēl būs! Otrkārt, mentores bija ļoti atsaucīgas. Ik reizi, kad mēs uzdevām jautājumu, vēlējāmies kaut ko sīkāk uzzināt par skolas darbību, viņas sniedza mums atbildes, centās palīdzēt, kā vien varēja. Runājot par skolas praksi ar citiem studentiem, nebūtu pareizi teikt, ka viņi bija tikpat apmierināti kā mēs.

III. Tā kā visas kursabiedrenes izvēlējās sev tīkamāko otro specialitāti, tad tikai dažas lekcijas mums notika kopā. Tāpēc pārējās topošās latviešu valodas skolotājas (izņemot Lindu, jo arī viņa otro specialitāti izvēlējās pirmsskolas skolotāju) 3. semestrī neizdevās redzēt tikpat bieži kā pagājušajā gadā. Kopā tikāmies tikai tādos priekšmetos kā Morfoloģija, Personības attīstība socializācijas procesā un Ievads tiesību zinātnē. Tāpēc varbūt vajadzētu piebilst, ka tomēr jūtos biku atsvešinājusies no viņām. Protams, ik pa laikam bija par daudz meiteņu sabiedrības - visu laiku jāizseko drāmai, kas valda meiteņu dzīvēs, bet kopumā man dikti patīk pavadīt ar viņām laiku + ir fun! Un tas ir dikti svarīgi, lai ir tādi kursa biedri, ar ko tu vari gan sirsnīgi un sakarīgi parunāt, kad ir nepieciešamība, gan laist muļķi.

Mmm, jā. Tās laikam bija spilgtākās domas, ar kurām gribēju dalīties. Atzīšos, lai arī visi darbi tika taisīti pēdējā brīdī, šogad nejutu tik lielu sasprindzinājumu kā pagājušajā gadā. Sesija nokārtota un nu es varu būt laimīgs cilvēks! :)

Nākamo divu nedēļu ietvaros es taisos satikt cilvēkus, kuriem sesijas laikā esmu atteikusi tikšanos, skatīties filmas un seriālus, izlasīt grāmatu "Will Grayson, Will Grayson" by John Green and David Levithan, ko Mint man uzdāvināja jauna gada ietvaros, spēlēt spēles, varbūt nosvinēt savu dzimšanas dienu. Don't know yet, bet tāda doma pastāv! (:

Brīžam es nesaprotu, kā darbojas manas smadzenes. Un iegribas arī.

Lieliskais Putns jau pirms vairākiem mēnešiem isziņoja, ka 2014. gada 17. janvārī ir paredzēta pirts pie viņa Baldonē. Pat ne vienas dienas, bet divu dienu pirts!
Šodien ir 17. janvāris. Tā vietā, lai tieši šajā brīdī brauktu uz turieni, esmu mājās.
What?!
Visu nedēļu cītīgi gatavojos šodienas morfoloģijas eksāmenam. Vakar man bija vērojamas visdažādākās stadijas - es pamācos, es saskumstu, esmu tuvu raudāšanas robežai. Es saņemos, pamācos, apskatos, kas notiek Skype. Parunāju ar cilvēkiem, tad krītu izmisumā, ka neko nezinu. Tad atkal pamācos. Tad man uznāk histērija. Tad man sākas stress. Tad nojūdzos, skatos debīlus gifus un video iekš interneta, tad sākas smieklu lēkme. Tad turpinu mācīties. So, I'm a crazy person! Vai arī tam ir pavisam vienkāršs, studentisks attaisnojums jeb sesija! :D

Jebkurā gadījumā, šorīt pamodos, iegāju dušā. Eksāmens bija paredzēts tikai 14:15. Es pat nodepilēju kājas. Ā, un vakar pirtij uztaisīju arī siera salātiņus un uzcepu kēksiņus. Viss bija lieliski, es gatavojos gan eksāmenam, gan šodienas Baldones pasākumam!
Atbraucu uz fakultāti, kursabiedrenes man saka: "Mārdž, tu taču šodien nāksi ar mums uz Vecrīgu?" Un es sajūsmināta atbildēju: "Ūūū, nē! Šodien es dodos uz pirti, kas tika ieplānota pirms n-tajiem mēnešiem!" Meitenes to zināja. So... Es uzrakstīju eksāmenu, kas prasīja 2,5 h. Jāpiebilst, ka šis ir šī semestra svarīgākais eksāmens ever un man ir svarīgi to nokārtot sekmīgi! Man jādabū vismaz 4 un es būšu laimīgākais cilvēks zemes virsū! Sekmīgi! Sekmīgi, tas ir viss, kas man ir svarīgs šajā eksāmenā!
Izgāju no fakultātes 18:00 un... Nekas. Vienkārši nekas! Es jutu to, ka esmu izpumpēta. Un man vairs neko negribas.
Tāpēc pirms brīža piezvanīju Artim, pateicu, ka tomēr nebraukšu uz pirti. Piezvanīju un paziņoju arī par to Mint, jo viņa varbūt ir mana labākā draudzene?! Nu jā... Tagad varbūt manis 35% nožēlo, ka tomēr atteicu šim pasākumam, jo gribēju satikt visus cilvēkus, kas tur būs, bet... Es nezinu. Tā nav pirmā reize, kad esmu sajūsmā par kādu pasākumu un, kad pienāk pasākuma diena, tad izdomāju: "Nē. Nē. ... Nē. Vienkārši nē."
Ja tu, cilvēk, man paskaidrosi, kāpēc tā notiek un kāpēc es turpinu tā darīt, tad tu paveiktu labu darbu! :)

Šā kā tā, vēlu visiem, kas aizbrauca uz pirti, izbaudīt to. Visiem, kas aizgāja uz Vecrīgu, arī izbaudīt to. Un visiem, kas palika mājās, well... Arī to izbaudīt. Kā nekā, mēs pieņemam lēmumus, kas mums liek justies labi.

*Papildināts* Viss iepriekš rakstītais tika drukāts ap 20:00. Tagad ir 23:42 un es jau gribu gulēt, jo mans režīms visai labi darbojas. Tāpēc varbūt savā ziņā arī ir labi, ka nebraucu, jo tūlīt arī gulēt došos. Jo miegs!

"Curiosity killed the cat" jeb kā man sanāk darīt lietas.

Vakar biju pie zobārsta. Viņa man ielaida anestēziju un aizgāja prom uz 25 minūtēm, sakot, lai pagaidu, kamēr tā kārtīgi iedarbojas. No sākuma domāju pievērt acis, jo biju pārgurusi, jo esmu slima un mans režīms ir dziļā dibuā, bet tad es sāku skatīties apkārt, pētīt viņas kabinetu. Pie sienas piekārts kalendārs, pulkstenis, glezna, kur attēlotas magones... Uz galda papīri, plānotājs... Tuvu labajam plecam atradās galdiņš, kur bija nolikti visi instrumenti, nasty padarīšana... Un pie kreisās rokas atradās mehāniskie instrumenti, kur ir nepieciešams piespiest pogu, lai tie darbotos.
Man jau gribējās kaut ko piespiest, bet tad es gluži kā attapos, ka tā nav laba doma, ko darīt. Jo... Nu nav. :D Un visu atlikušo laiku es sēdēju, skatījos uz tām pogām un cietos, un pieķēru sevi pie domām, ka es domāju par pogu piespiešanu. Un cietos, lai to neizdarītu.
  
Es esmu cilvēks, kas spaida pogas. Un nereti tas notiek pats no sevis.
  

1. Nesenākais gadījums bija pie Māra piektdien, kad biju aizgājusi ciemos. Viņa X-Box sāka veikt kaut kādu update'u un, kamēr tas to darīja, mēs ar Māri runājāmies un dzērām aliņu. Kad bija ielādējušies jau kādi 90%, es paņēmu kontrolieri rokās, sāku to pētīt, paralēli kaut ko sakot Mārim. Un es sāku spiest pogas. Kāpēc es to darīju? I dunno! Bet tas update's pārtrūka. Un uz pāris sekundēm gaisā karājās tā "Oh, fuck!" sajūta! :D Tur bija palikuši pāris procentri, un es to sačakrēju, jo es kaut ko uzspiedu! Jo rokas! Well, mēs iztikām bez tā update'a.
2. Taču mans lielākais un traģiskākais fail ir noticis 2012. gada ... Iespējams martā vai aprīlī, kad strādāju "Radošo darbu galerijā". Tajā dienā darbā biju tikai es un Nora, mana kolēģe. Ne priekšnieka, ne otras kolēģes nebija. Es sēdēju pie kases, Nora pusdienoja blakustelpā, neviens klients tajā brīdī arī nebija ienācis veikaliņā. Pēkšņi es pamanīju mazu pultiņu, kas ar skoču bija piestiprināta zem letes. Uz pultiņas bija viena vienīga maza podziņa un indikatora gaismiņa, kas iedegas zaļa, kad to piespiež. No sākuma es tā skatījos uz to pultiņu, skatījos... Un tad es piespiedu pogu. Protams, gaismiņa iedegās, taču nekas nenotika. Es tajā brīdī nedomāju, tā kā tiešām nedomāju. Ja nu vienīgi to, ka, ja jau nekas nenotiek, piespiedīšu vēl vienu reizi. To es izdarīju. Un tad vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. ... Skatījos, kā iedegas un izdziest gaismiņa.
  

Dee Dee jau arī visu laiku spaidīja pogas ar
tekstu "Ooohhh, what does this button do?"

Pēc minūtes Nora ar salātiem atnāca pie kases, pultiņu es biju nolikusi, viss kārtībā. Ārā saulīte spīd, mēs runājamies, vēl pēc minūtes Nora noliek salātiņus un skatās, kā pa durvīm ieiet apsardze. Un viņa nesaprot, kas notiek, kāpēc tas notiek. Bet man jau sāk pielekt, kāpēc viņš ir te. Brīdī, kad apsargs pateica: "Apsardzi saucāt?", es sapratu!!! :D Es nosarku kā nekad savā mūžā es neesmu sarkusi un izskrēju no telpas uz noliktavu, jo kauns bija pamatīks. Un Nora saprata, kas ir noticis tajā brīdī, kad es, sarkana biete, skrēju viņai garām.
Apsargs bija visai saprotošs par to, ka es veikaliņā nestrādāju ilgi un ka neviens man nav paskaidrojis, kam tā pultiņa domāta, taču joprojām tika sastādīts protokols par viltus trauksmi. Nora to uzrakstīja uz sava vārda. Priekšnieks pēcāk arī nebija ļoti dusmīgs par notikušo. Visu to laiku, kamēr Nora kārtoja darīšanas ar apsargu, es sēdēju noliktavā. Atceros, kas notika, kad viņš aizgāja: "MARGARITAAA!" Tā bija Nora, kas sauca mani pie atbildības. :D Sooo... Es viņai paskaidroju, ka nebiju domājusi to tīšam. Ikviens man piedeva un galu galā pasmējās par to, ka neparedzēto gadījumu signalizācija tomēr strādā.
Arī tagad, kad satiekos ar bijušajām kolēģēm, viņas man mēdz pieminēt šo notikumu un tas tiek asociēts ar The Chemical Brothers dziesmu Galvanize jeb vārdiem "My finger is on the button", un mēs visas pamatīgi iesmejam par to, jo, jā, tā bieži negadās. Man patīk tā dziesma. ^.^ I wonder why!

Šodiena, kas tomēr sucks, bet jabkurā gadījumā mini-pozitīvās lietiņas ļoti uzlabo noskaņu. :)

"Esmu gatava kādu sasist, goda vārds!"

Tā nu es teicu ap plkst. 15:00. Brīžam es to mēdzu pateikt. Ne vienmēr to domāju nopietni, taču tas ir mans iekšējais gala stāvoklis, kad valdos.
Šī bija godam izdzīvota diena, kas tika aizvadīta ar ne tik labiem un mazliet labiem, bet pavisam ikdienišķiem notikumiem.
Rīta pusē ar Mint tikāmies Coffee Inn jeb iesdādē, kas ir pazīstama kā kafijošanas vieta. Tāds arī bija šī rīta plāns - satikties, pasēdēt jaukos apartamentos pie siltas, lielas kafijas glāzes un papļāpāt par visām, visām lietām, kas ir notikušas, piemērām, šo to pārrunāt par manu Ziemassvētku balli un, vēl jo svarīgāk, par Jauno gadu, kas bijis episks, manuprāt! 1. Viss nogāja greizi, kad Coffee Inn kārtējo reizi nedarbojās klienta kartes. Mans plāns bija pavisam vienkāršs. Tā kā man uz kartes bija sakrājušās naudiņas, tad es nopirktu kafiju par tām, jo skaidras naudas man nebija un kartei ir beidzies termiņš. Bet, jau kuro reizi!!! Jau kuro reizi viņiem šīs kartes nedarbojās. Tāpēc es rīta kafiju nepadzēru, lai gan Mint piedāvājās man tādu izmaksāt. Tomēr atteicos. 2. Pēcāk es gāju uz banku noskaidrot mūsu attiecības. Rindā nosēdēju stundu, ik pa laikam aizverot acis, jo nāca miegs, taču ik reizi nervozi salecoties, kad noskanējā signāls, vēstot par rindas nākamo personu. Attiecību noskaidrošana arī nebija diži liela - jaunu bankas karti izdevīgāk pasūtīt caur open.lv. Tā kā man jebkurā gadījumā vajadzēja naudu, lai, piemēram, nopirku mēnešbiļeti visiem autobusiem, tad izņēmu to bankā, samaksājot ap to vēl 4+ eiro... 3. Aizejot uz Narvesen, uzzināju, ka mēnešbiļeti visiem autobusiem nevar nopirkt, jo Rīgas Satiksmei kaut kas čakarējoties. Varot nopirkt tikai mēnešbiļeti vienam maršrutam, kas man īsti neder, jo uz fakultāti būs jābraukā. Biju nokaitināta, nopirku vienkārši divus braucienus, lai vēlāk varētu uz mājām tikt. 4. Tā kā biju centrā, pie reizes arī aizgāju uz Elkor, kur pirms diviem mēnešiem nodevu austiņas. Iedevu viņiem attiecīgo papīru, pārdevējs/konsultants kādu laiku cītīgi meklēja manu preci, galu galā atrada. Izrādās, austiņas varu apmainīt. Jāsaka, ka es tās nodevu 05.11.13., tagad ir 03.01.14. Viņiem vajadzēja man piezvanīt 2 nedēļas pēc pieprasījuma saņemšanas un sniegt atbildi, kas tad šamām kaiš un kāds būs risinājums. Pārdevējs/konsultants atbildēja: "Mēs jums zvanījām, laikam nevarējām jūs sazvanīt." ARE YOU FUCKING KIDDING ME?!?!?! Nopietni?! Pirmkārt, es nevienu zvanu no viņiem neesmu saņēmusi. Otrkārt, pati centos viņus sazvanīt pirms mēneša, diemžēl man tas neizdevās. Hehe, un austiņas arī es ne apmainīju, ne piemeklēju līdzīgas, jo ir nepieciešams čeks.

Sooo... Pēc visa šī... Pēc visa šī es izgāju no Elkora, dziļi jo dziļi ievilku plaušās gaisu, domājot pie sevis: "Esmu gatava kādam iesist, goda vārds!"

Tāpēc aigāju uz Rimi un par savu e-talona neiztērēto naudiņu nopriku 4 alus un devos pie Māra savākt traukus, kas tika atstāti Jaunajā gadā. Ap 15:20 biju pie viņa, uznācu uz dzīvokli un teicu viņam: "Dzeram alu!" Un viņš atbildēja: "Labi!" :D Tad nu es pastāstīju šodienas lielās bēdas un to, cik ļoti esmu dusmīga un nokaitināta, un, ka gribu vienkārši pachillot un, ka gribu kādu sasit... Un tad mēs uzspēlējām "Tekken 2", paralēli runājot par Jauno gadu, tapušajām bildēm tajā pasākumā, to, kādi mēs bijām 1. janvārī un vispār fun fun fun! :D Pēcāk es biku centos spēlēt "Super Meat Boy", kas man galīgi neiznāca (lai gan esmu SMB atspēlējusies uz datora), jo neprotu spēlēt ar kontrolieri... Un tad mēs uzspēlējām kaut kādu mašīnīšu spēlīti...
So, līdz 18:00 mēs pachillojām un tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs. Un tas bija tik lieliski, tās pāris stundiņas pavadīt ar Māri chillojot, jo, savā ziņā, tā bija atslēgšanās no visiem tiem iepriekšējiem čakariem, kas šodien it nemaz negāja uz priekšu.
Tāpēc, manuprāt, šī morāle ir tāda - lai arī daudz kas saiet grīstē, lai arī daudz kas sačakarējas vienā piegājienā un liek nogurdinoši nopūsties, tad pat mazās, jaukās lietiņas ārkārtīgi uzlabo omu, ja vien mēs ļaujam un ļaujamies.