Buhhh, pirms kāda laika es stāstīju cilvēkiem par to, ka man nereti ir skumji, kad kaut kas beidzas. Un tā jau arī ir, mani tiešām pārņem tā melanholiskā sajūta, ka nu tas ir galā! Tās lietas var būt da jebkas! Tās var būt labas grāmatas. Tās pašas spēles. Vai filmas. Vai seriāli. Tie var būt labi mūzikas albumi, kas tiek atklausīti. Arī draudzības un attiecības. Jebkas!
 |
How we perceive a problem can change every time we see it.
|
Un te nu notiek tā interesantā padarīšana, kad tās lietas, kas mums patīk, beidzas. Nekad vairs nevarēs notvert to pašu pirmo sajūtu, pašu, pašu esenci, to kaifu, ko šī izbeigušās lieta sniedz! Pirmais iespaids ir visforšākais mirklis! Piemēram, ja tā ir kāda grāmata, ko cilvēks var lasīt atkārtoti... Protams, ka viņš tvers jaunas lietas, nereti pamanīs kādus sīkumus, ko iepriekšējā reizē nav pamanījis, interpretēs grāmatu kaut kā citādāk, jo viņam būs jauna pieredze. Tas viss ir skaisti, jā, bet diemžēl, tas būs absolūti ne tā, kā pirmajā reizē, kad grāmata tika lasīta. Jo varoņi un notikumi jau ir zināmi. Sižets zināms. Un pirmās reizes iespaidu nekad vairs nevarēs atgūt.
Esmu cilvēks, kam ir svarīgi tās mazās kaifa devas, ko labas lietas sniedz un skumjas pārņem, kad tās beidzas!
Vakar es izgāju spēli
Antichamber. Fan - tas - tis - ki! Spēle noteikti atstāja uz mani iespaidu. Arī to iespaidu, kas beigās lika man izslēgt spēli, biku pasēdēt un padomāt.
 |
The choice doesn't matter
if the outcome is the same.
|
Tātad, šī spēle ir izlaista 2013. gada janvāra beigās, tās izstrādātājs ir Alexander Bruce. Spēle ir pirmās personas pužļu-platformas indie / adventure spēle. Godīgi... Es to varētu uzskatīt kā vienu no manām mīļākajām spēlēm ever! Jo man jau patīk risināt puzles. Un spēlē ir jāpievērš uzmanība it visam. Haha, bet te ir kāds āķis - šeit ... Kā lai īsti to pasaka?! Šeit gluži vienkārši loģika nedarbojas. Tas ir, loģika ir, bet tā sapiš prātu ļoti daudzos veidos. Un tāpēc šī spēle ir ģeniāla!
Check out the trailer!
Spēle neko īsti nepasaka priekšā, kas būtu darāms. Ir kāds uzdevums, tu to paveic un tikai pēcāk tu atradīsi kādu bildīti, uz kuras uzspiežot, parādīsies teksts. Atziņa. Un bieži vien šī atziņa attieksies uz tikko izpildīto uzdevumu. Un uz dzīvi. Un es jau esmu to atziņu cienītāja, nu gan. Šeku reku, dažas no atziņām izlēmu arī publicēt. Tās bija salīdzinošigrūti atlasīt, jo man patīk tik daudzas + mazie zīmējumiņi arī ir visai precīzi. Tos arī ir zīmējis pats izstādātājs.
 |
The more we complete, the harder
it gets to find what we missed.
|
Spēles komponists ir Siddhartha Barnhoorn.
Mūzika ir dikti ambienta, ļoti atbilstoša spēles noskaņai. Kas man ļoti patika, ir tas, ka brīžam var dzirdēt dažādas skaņas, piemēram, varžu kurkstēšanu, kaiju klaigāšanu, pulksteņa tiksķēšanu. Tādas mazas nianses, pēc kurām spēles laikā arī var orientēties.
Pati spēle ir balti-krāsaina. Tas ir, lielākoties gaiteņi, griesti, grīda, viss ir balts, taču ir atsevišķi kambari, kas ir pilnībā izkrāsoti. Tāpat bieži ir izmantoti visai spilgti sarkani, oranži, dzelteni, zili, zaļi krāsu toņi, kas norāda ceļu. Izmantota tiek arī melna krāsa un arī tādas krāsas kā madženta un tirkīzs (Wiii, man patīk šie nosaukumi, tādi forši izrunājami tie ir!). Un krāsas arī savā starpā tiek kombinētas.
Lūk! Jebkurā gadījumā varu teikt, ka šī spēle, šī pieredze... Nu nav tā tāda, kādu varētu iztēloties. To arī nevar īsti pastāstīt. Dažas lietas ir vienkārši jāpiedzīvo, lai arī kas tās būtu.
 |
No matter how high you climb, there's always more to achieve.
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru