svētdiena

Īstenībā, viss ir vienkārši.

Tikko atnācu mājās pēc vakardienas ballītes. Šķiet, ballīte izvērtās lieliska.
Un tagad es sēžu... Mani vecāki smej par mani, jo graužu čipsus un dzeru greipfrūtu sulu, šādi sakot, ka man joprojām ir paģiras.
Un es gribu vienkārši pateikt puisietim, kas man patīk, ka viņš man patīk. Piezvanot. Aizrakstot. Vienalga, jo, liekas, man ir visa pasaules drosme.
Bet varbūt nav.
Jo varētu pateikt, un tad tas būtu izdarīts. Es zinātu for sure, ka viņš zina. Vienkārši pateikt.
Žēl, ka laikam to nesaņemšos. Bet varbūt saņemšos.
Šo rakstot, es domāju, ko darīt. Teikt, neteikt?! Jo citu reizi šīs drosmes, kas man krūtīs šobrīd ir, man nebūs. Un es to zinu. Un tas ir pats sliktākais visā - zināt, ka nebūs.
Tad nu vienkārši jāsaka, I guess.

2 komentāri:

  1. Good luck, in my case it fucked it all up, maybe wait, and just be kind to him and wait for a hint,
    patience is all you need. I had the same thoughts and I fucked up, I don't want that to happen to you.

    AtbildētDzēst