Pašlaik Laine dzīvo Dānijā. Pēc viņas stāstījuma esmu sapratusi, ka viņa ir labi tur iekārtojusies, ja jau pēc pāris dienām viņa pārvāksies dzīvot uz Kopenhāgenu. Bet pašlaik viņa bija atbraukusi uz Latviju. Man sanāca būt vienam starp tiem cilvēkiem, kam viņa paziņoja par savu atbraukšanu un izrādīja vēlmi satikties. Par to man tiešām ir liels prieks. Šādi pazīstamie cilvēki, kas vairs nedzīvo Latvijā, bet, kad atbrauc paciemoties, ir vēl divi. Un es ar lielāko prieku viņus arī satieku!
Laini jau pazīstu kopš 8. klases un kopā mēs esam gājušas vienā klasē vidusskolā kā arī alpīnisma un sporta tūrismā, tāpēc, kad tiekamies, tomēr ir, par ko parunāt.
Uzreiz pēc manas autoskolas beigšanās mēs aizgājām pavakariņot uz Čili Picu, kur dzēru vienu no garšīgākajiem kefīriem ever, kas bija sajaukts kopā ar lociņiem, dillēm, tomātu un ķiploku. Un pēcāk jau mēs devāmies uz Bastejkalnu, pirms tam iegriežoties puķu bodē, kur Laine iegādājās saulespuķi savam brālēnam vārda dienā. Viņas brālēns Renārs ir beidzis Latvijas Jūras akadēmiju un pašlaik viņš strādā par kapteini/stūrmani (kā to pareizi sauc?) uz viena no kuģīšiem, kas peld Rīgas kanālā.
Laine apsveica savu brālēnu vārda dienā un viņš dāsni piedāvāja mums kāpt uz klāja sakot, ka pēc 5 minūtēm būs nākošais brauciens. Vēl jo labāk bija uzzināt, ka viņš mūs izvizinās bez maksas, ņemot vērā, ka 45 minūšu brauciens maksā 10 Ls. Mēs laimīgas iekārtojāmies uz dīvāniem blakus stūrmanim un devāmies ceļā.
Maršruts bija tāds - devāmies uz Nacionālās Operas pusi. Braucot garām strūklakai, kas ir kanāla vidū, varēja sajust vieglas piles pieskaramies ādai. Likās un bija atvēsinoši. Pie Operas zālītē pamanīju vienu pārīti, kas gulšņāja un skūpstījās, un tas man likās galīgi jauki. :) Pēcāk braucām gar Tējas namiņu un piestātnei, kur var noīrēt katamarānus. Ja kas, ne ar katamarānu, ne ar laivu vai šāda tipa kuģīti es nekad iepriekš neesmu braukusi pa Rīgas kanālu, tā kā es biju sajūsmā! Izbraucām gar Stockmann, tad gan autoostu un tad iebraucām Daugavā, kur braucām pa pašu Daugavas vidu un kur viļņi mūs nesa. Braucām zem visiem tiltiem. Un es nerunāju par lielajiem tiltiem, kas ir Dzelzceļa, Akmens vai Vanšu tilts, bet arī visiem tiem mazajiem tiltiņiem, kas ir pār kanālu un kurus ikdienā šķērsoju. Daudzi uz mums noskatījās.
Ja tā padomā, šoreiz es biju tajā laiviņā, kas peld pa ūdeni, nevis uz kāda no ierastajiem tiltiem. Tas likās tāds maziņš prieciņš. :)
Atpakaļ kanālā mēs iebraucām pie Andrejsalas. Andrejsala tagad ir ļoti... Es negribu teikt, ka uzplaikusi, varbūt arī ir, bet tās šarms ir zudis. Lai arī varēja vēl redzēt kādus cilvēku bariņus tusējot apkārt, bet tagad tur ir fancy restorāni, kur cilvēki brauc ar savām fancy mašīnām ieturēt fancy pusdienas. Pfē, Andrejsala vairs nav Andrejsala!
Turpinot ceļu braucām zem viena tilta, kur arī vareja vērot, kā bomzīši ir iekārtojuši savu mitināšanās vietu. Pēcāk jau peldējām caur Kronvalda parku un arī zem tā tilta, kur reiz ar Mētru un Vladislavu izpeldējos kanālā, haha! :D Un pēc kāda laika jau atkal bijām Bastejkalnā, kur beidzās mūsu brauciens.
Daudzas Rīgas vietas, lieli plači vai arī mazi nostūrīši glabā sevī kādu informāciju, asociāciju vai atmiņu, ko esmu piedzīvojusi līdz šim dzīvotajā dzīvē un tagad man nācās par to pārliecināties!
Mēs uzreiz nekāpām laukā, bet gan pakavējām Renāram laiku līdz nākošajam reisam, uz kuru viņš arī mūs aicināja, bet Lainei bija jāsagaida mamma un man drīz vien vajadzēja doties mājās. Bet man prieks bija piepildīt lietu no sava "Nekad neesmu darījusi" lietu saraksta.
trešdiena
otrdiena
Prasās, bet nebūs.
Esmu izstudējusi un sagatavojusies rītdienas kontroldarbam autoskolā. Tagad jūtos, ka varētu kaut ko uzspēlēt. Apskatījos, kuras spēles no visas spēļu bibliotēkas man ir uzinstalētas. Daudzas ir. Dažas ir izietas, piemēram, "Portal 2", kas ir lieliska spēle. Arī "Bastion" ir iziets, kas arī ir lieliska spēle + tai ir fantastisks Soundtracks un stāsts ir ņammm! Tāpēc šīs spēles šovakar atkrīt.
Man ir uzinstalēta tāda spēle kā "Amnesia: The Dart Desent". Tā ir šausmu... Angliski labāk tas ir izskaidrots - survival horror genre game. Galvenais varonis Daniels ir pazaudējis atmiņu, taču viņam ir nepieciešams atrast iespēju, kā apturēt tumšos spēkus or something, lai pilnīgi nesajuktu prātā. Un, protams, izglābtu savu dzīvību, jo tumšā ēna viņu vajā. Ik pa laikam spēlē ir atrodami Daniela rakstītās piezīmes sev pašam, kas ļauj viņam atrisināt dažādas puzles un pietuvoties savam mērķim. It kā parasta šaumu spēle, bet nav, jo Daniels no spēlē esošajiem mošķiem var tikai aizbēgt vai paslēties +, ja viņš pārāk ilgi atrodas tumsā, viņš sāk jukt prātā.
Šī ir viena no tām lieliskajām adrenalīna devām, kad galvenais varonis nevar neko izdarīt tiem mošķiem. Tas nudien norūda spēlētāju, o jā!
Un, lai spēlētu šo spēli un atstātu pareizo efektu uz spēlētāju, lai viņš izjūt spēles spriedzi, spēles izstrādātāji piekodina to spēlēt tumsā un ar austiņām. Jā, varu garantēt, ka šis efekts darbojas!
Bet šovakar mana problēma ir tāda, ka viennmēr, kad esmu šo spēli spēlējusi, esmu paralēli piezvanījusi R., lai viņš ar mani runā vai lai viņam ir vismaz jautri, kad es sabīstos, sāku lamāties un baidīties par to visu. Un šovakar viņš ir laukos, tāpēc Skype viņa nav. Un es to spēle viena (tiešām viena) netaisos spēlēt. Bet gribētos jau! (:
Man ir uzinstalēta tāda spēle kā "Amnesia: The Dart Desent". Tā ir šausmu... Angliski labāk tas ir izskaidrots - survival horror genre game. Galvenais varonis Daniels ir pazaudējis atmiņu, taču viņam ir nepieciešams atrast iespēju, kā apturēt tumšos spēkus or something, lai pilnīgi nesajuktu prātā. Un, protams, izglābtu savu dzīvību, jo tumšā ēna viņu vajā. Ik pa laikam spēlē ir atrodami Daniela rakstītās piezīmes sev pašam, kas ļauj viņam atrisināt dažādas puzles un pietuvoties savam mērķim. It kā parasta šaumu spēle, bet nav, jo Daniels no spēlē esošajiem mošķiem var tikai aizbēgt vai paslēties +, ja viņš pārāk ilgi atrodas tumsā, viņš sāk jukt prātā.
Šī ir viena no tām lieliskajām adrenalīna devām, kad galvenais varonis nevar neko izdarīt tiem mošķiem. Tas nudien norūda spēlētāju, o jā!
Un, lai spēlētu šo spēli un atstātu pareizo efektu uz spēlētāju, lai viņš izjūt spēles spriedzi, spēles izstrādātāji piekodina to spēlēt tumsā un ar austiņām. Jā, varu garantēt, ka šis efekts darbojas!
Bet šovakar mana problēma ir tāda, ka viennmēr, kad esmu šo spēli spēlējusi, esmu paralēli piezvanījusi R., lai viņš ar mani runā vai lai viņam ir vismaz jautri, kad es sabīstos, sāku lamāties un baidīties par to visu. Un šovakar viņš ir laukos, tāpēc Skype viņa nav. Un es to spēle viena (tiešām viena) netaisos spēlēt. Bet gribētos jau! (:
svētdiena
Bērnības piegarša + mana ģenialitāte.
Bet es taču esmu ģēnijs!
Šī nedēļas nogale bija ļoti... Mmm, ņammm!
Pirmkārt, vēlos pateikt, ka piektdien man bija pirmā braukšanas nodarbība ever un, liekas, man ir foršs instruktors. Lielākais ātrums, ar ko braucu, bija 30 km/h un man likās, ka tas ir ātri! Gaidu nākošo braukšanu.
Lielākais šīs nedēļas nogales notikums ir vectēva apciemojums Latgalē. Ar mammu un viņas brāli, un mammas braļa dēlu (manu brālēnu), un mammas brāļa sievas brāli braucām uz Maltu, kur pati pirmos 3,5 gadus esmu dzīvojusi un gājusi bērnudārzā.
Atbraucām uz turieni piektdienas vakarā, bet tikai tagad es pārrados mājās. Iespaidu bija daudz. Vakaros notika pasēdēšana pie galda. Protams, arī kāda glāze vai divas tika izdzertas. Vakardien arī peldējāmies Maltas upē, kas bija nu dikti auksta, neskatoties uz to, ka upīte ir ļoti maziņa.
Īstenībā, šajās dienās esmu daudz laika pavadījusi kapos. Vakar bijām gan Maltas, gan ... Ammm, es pat nezinu, vēl kaut kādos kapos, kur viss tika sakopts, bet šodien Maltā bija kapusvētki. Savā ziņā pat izjutu kaut kādu ... ģimenes ... Es pat nemāku paskaidrot, bet radu satikšana, apsveicināšanās un kapiņu apmeklēšana man liek kaut kā noprast par to ģimenes svarīgumu.
Vispār mani vecvecāki un mamma Maltā ir augusi. Tad arī visi viņus atceras un paziņas, kas nu jau ir novecojuši, tika satikti uz katra stūra. Ļoti nostalģiski kaut kā.
Bet šis brauciens man patika, jo man patīk lielus ceļa posmus braukt mašīnā un es vēlējos apciemot vectēvu.
Nu jā, un otro debīlo lietu es izdarīju piektdienas naktī, kad iedzērusi man parādījās drosme un es uzrakstīju vienam puisim, ka man liekas, ka viņš ir ok un bla bla bla. Vakarā man tā likās kā laba doma, no rīta un pat vēl tagad es to, liekas, nožēloju, jo es negribu iet "draugos" iekšā. Es vakar pārbaudīju no telefona, vai viņš ir atbildējis. Un viņš ir. Un mani tas kaitina. Jo es nezinu, vai es gribu zināt, kas ir tajā vēstulē. Tāpēc es vakar nelasīju to vēstuli, bet gan apsolīju sev, ka izlasīšu, kad būšu pie datora. Lūk!
Šī nedēļas nogale bija ļoti... Mmm, ņammm!
Pirmkārt, vēlos pateikt, ka piektdien man bija pirmā braukšanas nodarbība ever un, liekas, man ir foršs instruktors. Lielākais ātrums, ar ko braucu, bija 30 km/h un man likās, ka tas ir ātri! Gaidu nākošo braukšanu.
Lielākais šīs nedēļas nogales notikums ir vectēva apciemojums Latgalē. Ar mammu un viņas brāli, un mammas braļa dēlu (manu brālēnu), un mammas brāļa sievas brāli braucām uz Maltu, kur pati pirmos 3,5 gadus esmu dzīvojusi un gājusi bērnudārzā.
Atbraucām uz turieni piektdienas vakarā, bet tikai tagad es pārrados mājās. Iespaidu bija daudz. Vakaros notika pasēdēšana pie galda. Protams, arī kāda glāze vai divas tika izdzertas. Vakardien arī peldējāmies Maltas upē, kas bija nu dikti auksta, neskatoties uz to, ka upīte ir ļoti maziņa.
Īstenībā, šajās dienās esmu daudz laika pavadījusi kapos. Vakar bijām gan Maltas, gan ... Ammm, es pat nezinu, vēl kaut kādos kapos, kur viss tika sakopts, bet šodien Maltā bija kapusvētki. Savā ziņā pat izjutu kaut kādu ... ģimenes ... Es pat nemāku paskaidrot, bet radu satikšana, apsveicināšanās un kapiņu apmeklēšana man liek kaut kā noprast par to ģimenes svarīgumu.
Vispār mani vecvecāki un mamma Maltā ir augusi. Tad arī visi viņus atceras un paziņas, kas nu jau ir novecojuši, tika satikti uz katra stūra. Ļoti nostalģiski kaut kā.
Bet šis brauciens man patika, jo man patīk lielus ceļa posmus braukt mašīnā un es vēlējos apciemot vectēvu.
Nu jā, un otro debīlo lietu es izdarīju piektdienas naktī, kad iedzērusi man parādījās drosme un es uzrakstīju vienam puisim, ka man liekas, ka viņš ir ok un bla bla bla. Vakarā man tā likās kā laba doma, no rīta un pat vēl tagad es to, liekas, nožēloju, jo es negribu iet "draugos" iekšā. Es vakar pārbaudīju no telefona, vai viņš ir atbildējis. Un viņš ir. Un mani tas kaitina. Jo es nezinu, vai es gribu zināt, kas ir tajā vēstulē. Tāpēc es vakar nelasīju to vēstuli, bet gan apsolīju sev, ka izlasīšu, kad būšu pie datora. Lūk!
trešdiena
Mazliet aizķērās.
Ahhh, es zinu, ka es daru stulbas lietas!
Līdz ar to mana lielā (īstenībā, ne tik lielā) šīvakara un vispār atziņa ir - pasāpēs un pāries.
Līdz ar to mana lielā (īstenībā, ne tik lielā) šīvakara un vispār atziņa ir - pasāpēs un pāries.
ceturtdiena
Rīgā negaiss, citur sutīgs, brutāli karsts un mitrs.
Vakardien lietussargs tika ielikts somā, ko sakrāmēju "Positivusam". Un šodien, ejot laukā no mājas, spīdēja saule, tāpēc i nedomāju, ka vajadzētu lietussargu tomēr ielikt somā pie visām esošajām mantām.
Tagad... Haha.
Pašlaik sēžu Coffee Inn pie paša tālākā galdiņa. Aiz manis ir grāmatu plaukts. Lielākoties tajā stāv romāni angļu valodā, kas, manuprāt, nemaz nav labi. Visi vienā stilā "saštampēti" un, izlasot vienu šāda tipa romātu, kas domāts sievietēm, ilgi nav jādomā, par ko būs kāds cits romāns. Nereti šos romānus var pazīt pēc mīlstiem vākiem, uz kura ir ilustrēta sieviete - brunete vai blondīne - nav svarīgi, bet saturs šiem romāniem ir viens un tas pats.
Nav svarīgi.
Vispār es rakstīju, lai pateiktu to, ka sēžu ar skatu pret logu. Un ārā gāāāž! Tiešām gāāāž! Un man foršs brīdis salikās tas, ka vienu brīdi es biju nohipnotizēta, liekas. Man skanēja mūzika austiņās. Man mūzika, kas patīk. Un es truli blenzu uz šo negaisa padarīšanu. Skatījos, kā debesis ir tumši pelēkas, kā tas ietekmē gaismu - uzreiz ārā bija daudz tumšāks, skatījos, kā lietus lāses nenormālā ātrumā triecas pret stiklu.
Un pēc neliela brītiņa, pēc tam, kad atkal atjēdzos un sapratu, ka biju it kā transā, es aptvēru, ka man patika šī noskaņa - ārā līst un es vienkārši varu pavērot notiekošo ar sev tīkamu mūziku. :)
Tagad... Haha.
Pašlaik sēžu Coffee Inn pie paša tālākā galdiņa. Aiz manis ir grāmatu plaukts. Lielākoties tajā stāv romāni angļu valodā, kas, manuprāt, nemaz nav labi. Visi vienā stilā "saštampēti" un, izlasot vienu šāda tipa romātu, kas domāts sievietēm, ilgi nav jādomā, par ko būs kāds cits romāns. Nereti šos romānus var pazīt pēc mīlstiem vākiem, uz kura ir ilustrēta sieviete - brunete vai blondīne - nav svarīgi, bet saturs šiem romāniem ir viens un tas pats.
Nav svarīgi.
Vispār es rakstīju, lai pateiktu to, ka sēžu ar skatu pret logu. Un ārā gāāāž! Tiešām gāāāž! Un man foršs brīdis salikās tas, ka vienu brīdi es biju nohipnotizēta, liekas. Man skanēja mūzika austiņās. Man mūzika, kas patīk. Un es truli blenzu uz šo negaisa padarīšanu. Skatījos, kā debesis ir tumši pelēkas, kā tas ietekmē gaismu - uzreiz ārā bija daudz tumšāks, skatījos, kā lietus lāses nenormālā ātrumā triecas pret stiklu.
Un pēc neliela brītiņa, pēc tam, kad atkal atjēdzos un sapratu, ka biju it kā transā, es aptvēru, ka man patika šī noskaņa - ārā līst un es vienkārši varu pavērot notiekošo ar sev tīkamu mūziku. :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)