Antichamber. Pirmie iespaidi un sajūtas, ko tie sniedz!

Buhhh, pirms kāda laika es stāstīju cilvēkiem par to, ka man nereti ir skumji, kad kaut kas beidzas. Un tā jau arī ir, mani tiešām pārņem tā melanholiskā sajūta, ka nu tas ir galā! Tās lietas var būt da jebkas! Tās var būt labas grāmatas. Tās pašas spēles. Vai filmas. Vai seriāli. Tie var būt labi mūzikas albumi, kas tiek atklausīti. Arī draudzības un attiecības. Jebkas!

How we perceive a problem can change every time we see it.

Un te nu notiek tā interesantā padarīšana, kad tās lietas, kas mums patīk, beidzas. Nekad vairs nevarēs notvert to pašu pirmo sajūtu, pašu, pašu esenci, to kaifu, ko šī izbeigušās lieta sniedz! Pirmais iespaids ir visforšākais mirklis! Piemēram, ja tā ir kāda grāmata, ko cilvēks var lasīt atkārtoti... Protams, ka viņš tvers jaunas lietas, nereti pamanīs kādus sīkumus, ko iepriekšējā reizē nav pamanījis, interpretēs grāmatu kaut kā citādāk, jo viņam būs jauna pieredze. Tas viss ir skaisti, jā, bet diemžēl, tas būs absolūti ne tā, kā pirmajā reizē, kad grāmata tika lasīta. Jo varoņi un notikumi jau ir zināmi. Sižets zināms. Un pirmās reizes iespaidu nekad vairs nevarēs atgūt.
Esmu cilvēks, kam ir svarīgi tās mazās kaifa devas, ko labas lietas sniedz un skumjas pārņem, kad tās beidzas!

Vakar es izgāju spēli Antichamber. Fan - tas - tis - ki! Spēle noteikti atstāja uz mani iespaidu. Arī to iespaidu, kas beigās lika man izslēgt spēli, biku pasēdēt un padomāt.

The choice doesn't matter

if the outcome is the same.

Tātad, šī spēle ir izlaista 2013. gada janvāra beigās, tās izstrādātājs ir Alexander Bruce. Spēle ir pirmās personas pužļu-platformas indie / adventure spēle. Godīgi... Es to varētu uzskatīt kā vienu no manām mīļākajām spēlēm ever! Jo man jau patīk risināt puzles. Un spēlē ir jāpievērš uzmanība it visam. Haha, bet te ir kāds āķis - šeit ... Kā lai īsti to pasaka?! Šeit gluži vienkārši loģika nedarbojas. Tas ir, loģika ir, bet tā sapiš prātu ļoti daudzos veidos. Un tāpēc šī spēle ir ģeniāla! Check out the trailer!
Spēle neko īsti nepasaka priekšā, kas būtu darāms. Ir kāds uzdevums, tu to paveic un tikai pēcāk tu atradīsi kādu bildīti, uz kuras uzspiežot, parādīsies teksts. Atziņa. Un bieži vien šī atziņa attieksies uz tikko izpildīto uzdevumu. Un uz dzīvi. Un es jau esmu to atziņu cienītāja, nu gan. Šeku reku, dažas no atziņām izlēmu arī publicēt. Tās bija salīdzinošigrūti atlasīt, jo man patīk tik daudzas + mazie zīmējumiņi arī ir visai precīzi. Tos arī ir zīmējis pats izstādātājs.

The more we complete, the harder

it gets to find what we missed.

Spēles komponists ir Siddhartha Barnhoorn. Mūzika ir dikti ambienta, ļoti atbilstoša spēles noskaņai. Kas man ļoti patika, ir tas, ka brīžam var dzirdēt dažādas skaņas, piemēram, varžu kurkstēšanu, kaiju klaigāšanu, pulksteņa tiksķēšanu. Tādas mazas nianses, pēc kurām spēles laikā arī var orientēties.
Pati spēle ir balti-krāsaina. Tas ir, lielākoties gaiteņi, griesti, grīda, viss ir balts, taču ir atsevišķi kambari, kas ir pilnībā izkrāsoti. Tāpat bieži ir izmantoti visai spilgti sarkani, oranži, dzelteni, zili, zaļi krāsu toņi, kas norāda ceļu. Izmantota tiek arī melna krāsa un arī tādas krāsas kā madženta un tirkīzs (Wiii, man patīk šie nosaukumi, tādi forši izrunājami tie ir!). Un krāsas arī savā starpā tiek kombinētas.

Lūk! Jebkurā gadījumā varu teikt, ka šī spēle, šī pieredze... Nu nav tā tāda, kādu varētu iztēloties. To arī nevar īsti pastāstīt. Dažas lietas ir vienkārši jāpiedzīvo, lai arī kas tās būtu.

No matter how high you climb, there's always more to achieve.

Pati izvēlos sev tīkamākos veidus, kā pavadīt brīvdienu vakarus. Muh muh.

Whū, ir tomēr pagājis kāds krietns laiciņš kopš pēdējā ieraksta. Ir jau, par ko rakstīt, taču iepriekš nebija tās pareizās noskaņas. Un, ja nav noskaņas, tad piespiesties un darīt tādas lietas nav vērts.

Vakar un šodien man cilvēki jautāja, kāpēc esmu mājās, jo ir taču piektdienas (šodien jau sestdienas) vakars. It kā vajadzētu iet ballītes or something. Bet, godīgi sakot, man ballēties negribas. Es zināju, ko šajos vakaros gribu darīt - uzlikt austiņās visai skaļi mūziku un šaut zombijus. Fuck yeah! Un labākus šo vakaru scenārijus es i nevarēju iedomāties!

Zombiju šaušana nebija ilga, jo šovakar esmu izgājusi spēli, kas saucas Borderlands 2. Šeku reku, te būs otrās spēles foršais treileris --> Borderlands 2 treileris. "Izgājusi" ir ļoti nosacīts jēdziens, jo esmu izspēlējusi galveno sižeta līniju, bet papildkvesti būs vēl jāizpilda. Tā tika izlaista 2012. gada septembrī. Iegādājos es šo spēli uz lielajām vasaras atlaidēm brīnišķīgajā mājas lapā Steam ar 75% atlaidi. "Borderlands 2" ir sīkvels pirmajai spēlei Borderlands (You don't say!) . Šeku reku, te būs pirmās spēles foršais treileris --> Borderlands treileris. Pirmā daļa tika izlaista 2009. gada oktobrī. Abas ir pirmās personas šaušanas spēles, kuras var spēlēt co-op režīmā, un abām spēlēm ir pieejami vairāki DLC.
Hah, tālajā 2011. gadā mums ar Reini vajadzēja atrast kādu co-op spēli. Taisnību sakot, es neatceros, kas tajā laikā notika ar "Killing Floor". Vai nu mēs vēl neko nemācējām tur normāli izdarīt, vai vēl kas cits, bet mēs sākām spēlēt Borderlands. Mmm, man patika Borderlands!
Pirmkārt, man ļoti patīk šo abu spēļu grafiskais noformējums (to var redzēt iepriekšminētajos treilerīšos). Tā atmosfēra ir ļoti tīkama.
Otrkārt, man patīk jaukais humoriņš, kas spēlēs ir ieturēts. Piemēram, Reinis Borderlands 2 spēlēja ar varoni Psycho. He-he, viņš ir tik jauks! Viņš ir pilnīgi psihs, bet viņš ir tik jauks, ka man gribas likt šādu sejiņu --> ^.^ ! Tas viss, protams, ir lieliski. Bet... Nu jā, man jau patīk tāds interesants humors. Un, šķiet, šī spēle to var sniegt. :D Pirms pāris dienām, kad ar Reini spēlējām, viņš teica, ka vienā zonā ir kvests, kas man ļoooti patiks. Needless to say, tā arī bija. Kvesta mērķis bija likvidēt vienu pretinieku, kas i nepretojās. Nē. Viņam bija nepieciešama mana palīdzība, par ko viņš arī pateica paldies. Viņam bija nepieciešams, lai es viņam iešauju sejā. Vistiešākajā nozīmē. Lūk, te nu tas ir! Un tas ir lieliski (ja to tā var nosaukt)!
Treškārt, yesss! Mūzika. Protams, ka mūzika! Spēļu OSTi man ļoti iet pie sirds, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir dziesma no pirmās spēles treilerīša "No Heaven" (nezinu, kas īsti izpilda). Tāpat arī ir Cage the Elephant - Ain't No Rest For The Wicked. Atceros, kad sākās spēle, kad bija atklāšanas aina busā, tad es pavisam sasmaidījos, jo šo dziesmu zināju jau krietni pirms tam un tas ļoti uzlaboja omu. Dziesma iederīga un trāpīga tajā brīdī! Tā bija oga! Diemžēl sakarīgu video nevarēju atrast. Tāpat arī šodien pasmaidīju par vēl vienu līdzīgu gadījumu... Līdzīgu? Drīzāk tādu pašu. The Heavy - How You Like Me Now? skanēja Borderlands 2 beigās, kad jau rādīja titrus. Šī dziesma arī zināma.
Un, lai arī cik dīvaini nebūtu, par abām iepriekšējām dziesmām es uzzināju no sev mīļā seriāla "The Vampire Diaries", jo arī tur nereti ir dikti laba mūzika! (:

Lūk, tā nu es izlaidējos šajās brīvdienās, kas ir vienkārši ellišķīgi labi, manuprāt. Cheers!

Priciņš par cilvēku pazīšanu un labo kontaktu.

Šodiena ir nepārspējami laba! :)
Šodien es gan satiku, gan sakomunicēju ar tiem cilvēkiem, ko sen neesmu redzējusi. Un tagad es pilnīgi jūtu to pacilāto garu.
Pa dienu ar Matīsu sazvanījos pa Skype. Stāstīju viņam par Itāliju, par visādām random domām arī + mēs paralēli spēlējām Minecraft. Hah, vienā brīdī viņš pat pajautāja, vai esmu kaut ko salietojusies, jo noskaņojums bija tik labs, ka vārījos un nedevu viņam vārdu, un sajūsminājos par visu, visu. Ar tādu sejas izteiksmi --> ^.^ . Tad nu atbildēju viņam, ka neko neesmu lietojusi, ka sen neesmu komunicējusi ar cilvēkiem un ka neesmu komunicējusi arī ar viņu sen.
Vakarā tomēr aizdevos uz "Alu", satiku Edgaru un viņa draugus. Runājāmies, smējāmies, dzērām alu. Viss bija labi. Viss ir labi. :) Vai nu tas ir reibonis pēc 2x laimīgajā stundā nopirktajiem medaliem, vai arī tiešām labnoskaņa. Ar Edgaru es normāli neesmu tikusies kopš ... Kopš sen. Šodien atcerējāmies gan to, ka mēs pazīstamies 6 gadus, gan to, ka mēs iepazināmies viņa 10. klases iesvētībās (es tad gāju 8. klasē un man tajās iesvētībās nemaz nebija jābūt). Lūk, šī ir viena no tām dīvainajām "Kāda ir tava interesantākā sapazīšanās ar cilvēku?" reizēm. (:
Pēc "Alas" aizgāju uz Vērmanes dārzu satikt kursa biedrenes. Santa mani pārsteidza ar negaidītu dāvanu jeb ar ap roku liekamo prievīti/sprādzi, ko viņa atveda no sava šī gada ceļojuma arī pa Eiropu. Tikko izņēmu no suvenīru maisiņa viņas atvesto dāvanu un pilnīgi sajutu jūras smaržu, jo maisiņā ir ne tikai rokassprādze, bet arī gliemežvāks.
Tāds nu ir mans šisvakars! Rīt lekcijas. 08:30 jau jābūt fakultātē. Bet esmu tik labā noskaņā, ka vēl gulēt es negulēsu.