Par latviešu tautasdziesmām un superskaistiem momentiem iz dzīves!

Cilvēki, kārtojot savas mantas, kas daudzu gadu laikā ir sakrājušās, spēj atrast fantastiskas lietas!
Tāpat arī man pirms pāris dienām uznāca luste sakārtot plauktus, jo, lai arī esmu nekārtīgs cilvēks un spēju tajā nekārtībā izdzīvot, tomēr ik pa laikam prasās pēc kārtības.
Tad, lūk! Kārtojot vienu no savām atvilktnēm, es atradu vecu A4 formāta aploksni, kurā esmu salikusi dažādus papīrus vēl no tālā 2007. gada. Tur bija tā laika sapņi, kurus pierakstīju, dažādas zīmītes, visāds cits sentimentāls stafs. Un tur es atradu no klades izrautu rūtiņu lapu, kuras nosaukums ir "No Oskara pasākuma 31.07.07.-02.08.07." Wou! ;D

Man jāpastāsta, ka Oskars ir mans klasesbiedrs no 8. līdz 9. klasei un tieši 2007. gadā mēs daudz sākām pavadīt laiku kopā. Tas gads vispār ir viena liela, skaista atmiņa.
Tajā gadā es, Mint un vēl citi draugi uz pāris dienām devāmies uz Oskara laukiem, kas atrodas Mālpils vai Nītaures novadā. Kas bija ļoti forši, ir tas, ka viņa lauki ir tādi riktīgie lauki! Apkārt kaimiņu nav, viņa lauku māja bezmaz vai atrodas nekurienes vidū, veikals ir padsmit kilometru attālumā.

Tajās dienās un naktīs mēs visu laiku vienkārši bijām tur. Un vakaros iedzērām aliņu, bet nebija tā, ka piedzērāmies. Un cepām gaļu. Un pīpējām ūdenspīpi. Un taisījām masāžas cits citam. Un spēlējām ģitāru. Un dziedājām.
Jāsaka, ka otrajā naktī notika ... viens no visu laiku foršākajiem momentiem manā mūžā! Es, goda vārds, to nekad neaizmirsīšu, jo tas bija kaut kas! Bahhh, es nemāku izskaidrot. Pat tagad to atceroties, man tirpiņas pārskrien pāri un gribas pasmaidīt! Bija nakts, mēs ar Almu izgājām laukā no mājas, lai paelpotu svaigu gaisu. Mēs aizgājām uz pļavu, kurai pāri metās tāda sulīga migla. Ārā bija gaišs un it visu varēja redzēt, jo bija pilnmēness. Pēc brīža mūs nāca meklēt cilvēki un, es nezinu, kāpēc, bet nākamajā brīdī mēs seši (es, Mint, viņas brālis, Alma, Matīss un Jānis) stāvējām turpat, miglas pielietajā pļavā, virs galvām pilnmēness, un dziedājām latviešu tautasdziesmas. Man liekas, mēs tur nostāvējām kādu stundu, bet mums pilnīgi pazuda laika izjūta. Es skaidri atceros, ka mēs nodziedājām "Migla, migla, rasa, rasa", "Zirgi zviedza" (kas vispār ir manas mīļākās tautasdziesmas ever), gan jau arī "Tumša nakte, zaļa zāle" un citas. Un tas moments iz dzīves bija tāds ļoti viegls un ... Es nezinu, gandarījumu sniedzošs. Nu un tad mūs sauca atpakaļ uz māju, jo mēs bijām pazuduši uz ļoti ilgu laiku, kā izrādās. Un tas mēs atgriezāmies realitātē.
   

   
Bet tā lapa, ko es atradu, ir dziesmas "Aiz kalniņa dūmi kūp" pārveidojums, ko mēs ar Almu tik veiksmīgi pielāgojām Oskara lauku pasākumam. Tad nu uzrakstīšu dažus pantus iz tā:
  
Oskars taisa ūdenspīpi,
Tas tos dūmus kūpināj.
  
6 ogles, 5 trubas,
Kas par labu ūdenspīp'.
  
Tumšā naktī Marga lēkā
Ar plikāmi kājiņām.
  
Jānīc skrēja ar to cirvi
Pa visāmi istabām.
  
Don't ask. Mjau! :)

Aktierspēle par aktiera vectēva meklējumiem.

"1945. gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski. Ir svarīgi saprast, kāpēc tā notika. Un svarīgi neaizmirst."

Tas, lūk, ir rakstīts uz manas un visām pārējām biļetēm, ko var iegādāties Jaunajā Rīgas teātrī uz izrādi "Vectēvs"!
Pirmizrāde šim iestudējumam notika 2009. gada 16. janvārī. Izrādes režisors - Alvis Hermanis. Teksta autors - Vilis Daudziņš. Aktieris - Vilis Daudziņš. Šis ir 2008./2009. gada latviešu autora iestudējums un tas ir ieguvis arī Skatītāja balvu par labāko izrādi.

"Man nav vectēva. Es piederu pie tās paaudzes civēkiem, kuru vectēvi karoja. Dažiem palaimējās atgriezties no kara, bet ne manējiem.  (..) Laimīgi tie bērni, kas zina, kā tas ir - sēdēt vectēvam klēpī. Es nezinu. Jo viņi abi krita. (..) Viņus abus paņēma armijā. Vienu latviešu leģionā, otru - Sarkanajā Armijā. (..) Viņi negribēja karot, un vēl mazāk viņi gribēja šaut viens uz otru. Bet tā sanāca..."

/Vilis Daudziņš/ 

Šī nav pirmā reize, kad redzu šo izrādi. Pirmo reizi es to noskatījos 2009. gada 27. maijā. Es zinu to tik precīzi, jo es saglabāju visas pasākumu, teātru un arī filmu biļetes, ko esmu apmeklējusi. Ļoti vēlējos, lai mana mamma arī šo izrādi noskatās, jo viņa pamazām sāk iepazīt Jauno Rīgas teātri. Diemžēl, izrādi mamma nevarēja apmeklēt veselības dēļ, tāpēc paaicināju savu māsīcu. Pati ar šī teātra darbību iepazinos 2008. gadā, kad iznāca izdevība apmeklēt pirmo izrādi "Trīs māsas". Kopš tā laika starp visiem Rīgas teātriem ir mans favorīts.
Šovakar sapratu, ka šī varētu būt mana mīļākā izrāde. Tiešām mīļākā! Ļai gan mīļas man ir arī citas, piemēram, ļoti izbaudīju izrādi "Latviešu mīlestība". Arī tā ir sen skatīta un, iespējams, to derētu apmeklēt vēl kādu reizi. Man ļoti patika arī "Fundamentālists", "Grenholma metode", "Oblomovs" u.c. Protams, ne jau visas viņiem ir superperfektas izrādes. Ir bijušas arī tādas, kas it nekādas pozitīvās emocijas manī neraisīja. Bet tā jau ir, ka viss perfekti nevar būt.
  

  
Izrāde ir par to, kā aktieris Vilis Daudziņš cenšas sameklēt savu vectēvu, kas Otrajā Pasaules karā ir pazudis bez vēsts. Mani fascinē, ka visas izrādes garumā viņš ir viens pats aktieris, kas izstāsta trīs stāstus, kā viņš ir saticis trīs kungus ar tādu pašu uzvārdu, kāds ir bijis viņa vectēvam. Katrs stāsts atšķiras. Katram ir sava attieksme, savs viedoklis par karu, kas ir izstāstīts ļoti meistarīgi un apbrīnojami!
Braucot uz mājām es biju... Es biju pacilāti labā garastāvoklī ar daudzām pārdomām prātā, jo, lai arī kopumā izrādes sižetu atcerējos, mazās detaļas, kuras atkal nācās piedzīvot, izraisīja ļoti patīkamu apmierinājumu. Es tiešām novēlu noskatīties šo izrādi jums, cilvēciņi, ja jūs to neesat redzējuši! Un, ja esat, tad pēc kāda laiciņa izdariet to vēlreiz, jo labas lietas jau var atkārtot! :)