Pašlaik Laine dzīvo Dānijā. Pēc viņas stāstījuma esmu sapratusi, ka viņa ir labi tur iekārtojusies, ja jau pēc pāris dienām viņa pārvāksies dzīvot uz Kopenhāgenu. Bet pašlaik viņa bija atbraukusi uz Latviju. Man sanāca būt vienam starp tiem cilvēkiem, kam viņa paziņoja par savu atbraukšanu un izrādīja vēlmi satikties. Par to man tiešām ir liels prieks. Šādi pazīstamie cilvēki, kas vairs nedzīvo Latvijā, bet, kad atbrauc paciemoties, ir vēl divi. Un es ar lielāko prieku viņus arī satieku!
Laini jau pazīstu kopš 8. klases un kopā mēs esam gājušas vienā klasē vidusskolā kā arī alpīnisma un sporta tūrismā, tāpēc, kad tiekamies, tomēr ir, par ko parunāt.
Uzreiz pēc manas autoskolas beigšanās mēs aizgājām pavakariņot uz Čili Picu, kur dzēru vienu no garšīgākajiem kefīriem ever, kas bija sajaukts kopā ar lociņiem, dillēm, tomātu un ķiploku. Un pēcāk jau mēs devāmies uz Bastejkalnu, pirms tam iegriežoties puķu bodē, kur Laine iegādājās saulespuķi savam brālēnam vārda dienā. Viņas brālēns Renārs ir beidzis Latvijas Jūras akadēmiju un pašlaik viņš strādā par kapteini/stūrmani (kā to pareizi sauc?) uz viena no kuģīšiem, kas peld Rīgas kanālā.
Laine apsveica savu brālēnu vārda dienā un viņš dāsni piedāvāja mums kāpt uz klāja sakot, ka pēc 5 minūtēm būs nākošais brauciens. Vēl jo labāk bija uzzināt, ka viņš mūs izvizinās bez maksas, ņemot vērā, ka 45 minūšu brauciens maksā 10 Ls. Mēs laimīgas iekārtojāmies uz dīvāniem blakus stūrmanim un devāmies ceļā.
Maršruts bija tāds - devāmies uz Nacionālās Operas pusi. Braucot garām strūklakai, kas ir kanāla vidū, varēja sajust vieglas piles pieskaramies ādai. Likās un bija atvēsinoši. Pie Operas zālītē pamanīju vienu pārīti, kas gulšņāja un skūpstījās, un tas man likās galīgi jauki. :) Pēcāk braucām gar Tējas namiņu un piestātnei, kur var noīrēt katamarānus. Ja kas, ne ar katamarānu, ne ar laivu vai šāda tipa kuģīti es nekad iepriekš neesmu braukusi pa Rīgas kanālu, tā kā es biju sajūsmā! Izbraucām gar Stockmann, tad gan autoostu un tad iebraucām Daugavā, kur braucām pa pašu Daugavas vidu un kur viļņi mūs nesa. Braucām zem visiem tiltiem. Un es nerunāju par lielajiem tiltiem, kas ir Dzelzceļa, Akmens vai Vanšu tilts, bet arī visiem tiem mazajiem tiltiņiem, kas ir pār kanālu un kurus ikdienā šķērsoju. Daudzi uz mums noskatījās.
Ja tā padomā, šoreiz es biju tajā laiviņā, kas peld pa ūdeni, nevis uz kāda no ierastajiem tiltiem. Tas likās tāds maziņš prieciņš. :)
Atpakaļ kanālā mēs iebraucām pie Andrejsalas. Andrejsala tagad ir ļoti... Es negribu teikt, ka uzplaikusi, varbūt arī ir, bet tās šarms ir zudis. Lai arī varēja vēl redzēt kādus cilvēku bariņus tusējot apkārt, bet tagad tur ir fancy restorāni, kur cilvēki brauc ar savām fancy mašīnām ieturēt fancy pusdienas. Pfē, Andrejsala vairs nav Andrejsala!
Turpinot ceļu braucām zem viena tilta, kur arī vareja vērot, kā bomzīši ir iekārtojuši savu mitināšanās vietu. Pēcāk jau peldējām caur Kronvalda parku un arī zem tā tilta, kur reiz ar Mētru un Vladislavu izpeldējos kanālā, haha! :D Un pēc kāda laika jau atkal bijām Bastejkalnā, kur beidzās mūsu brauciens.
Daudzas Rīgas vietas, lieli plači vai arī mazi nostūrīši glabā sevī kādu informāciju, asociāciju vai atmiņu, ko esmu piedzīvojusi līdz šim dzīvotajā dzīvē un tagad man nācās par to pārliecināties!
Mēs uzreiz nekāpām laukā, bet gan pakavējām Renāram laiku līdz nākošajam reisam, uz kuru viņš arī mūs aicināja, bet Lainei bija jāsagaida mamma un man drīz vien vajadzēja doties mājās. Bet man prieks bija piepildīt lietu no sava "Nekad neesmu darījusi" lietu saraksta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru