Aktierspēle par aktiera vectēva meklējumiem.

"1945. gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski. Ir svarīgi saprast, kāpēc tā notika. Un svarīgi neaizmirst."

Tas, lūk, ir rakstīts uz manas un visām pārējām biļetēm, ko var iegādāties Jaunajā Rīgas teātrī uz izrādi "Vectēvs"!
Pirmizrāde šim iestudējumam notika 2009. gada 16. janvārī. Izrādes režisors - Alvis Hermanis. Teksta autors - Vilis Daudziņš. Aktieris - Vilis Daudziņš. Šis ir 2008./2009. gada latviešu autora iestudējums un tas ir ieguvis arī Skatītāja balvu par labāko izrādi.

"Man nav vectēva. Es piederu pie tās paaudzes civēkiem, kuru vectēvi karoja. Dažiem palaimējās atgriezties no kara, bet ne manējiem.  (..) Laimīgi tie bērni, kas zina, kā tas ir - sēdēt vectēvam klēpī. Es nezinu. Jo viņi abi krita. (..) Viņus abus paņēma armijā. Vienu latviešu leģionā, otru - Sarkanajā Armijā. (..) Viņi negribēja karot, un vēl mazāk viņi gribēja šaut viens uz otru. Bet tā sanāca..."

/Vilis Daudziņš/ 

Šī nav pirmā reize, kad redzu šo izrādi. Pirmo reizi es to noskatījos 2009. gada 27. maijā. Es zinu to tik precīzi, jo es saglabāju visas pasākumu, teātru un arī filmu biļetes, ko esmu apmeklējusi. Ļoti vēlējos, lai mana mamma arī šo izrādi noskatās, jo viņa pamazām sāk iepazīt Jauno Rīgas teātri. Diemžēl, izrādi mamma nevarēja apmeklēt veselības dēļ, tāpēc paaicināju savu māsīcu. Pati ar šī teātra darbību iepazinos 2008. gadā, kad iznāca izdevība apmeklēt pirmo izrādi "Trīs māsas". Kopš tā laika starp visiem Rīgas teātriem ir mans favorīts.
Šovakar sapratu, ka šī varētu būt mana mīļākā izrāde. Tiešām mīļākā! Ļai gan mīļas man ir arī citas, piemēram, ļoti izbaudīju izrādi "Latviešu mīlestība". Arī tā ir sen skatīta un, iespējams, to derētu apmeklēt vēl kādu reizi. Man ļoti patika arī "Fundamentālists", "Grenholma metode", "Oblomovs" u.c. Protams, ne jau visas viņiem ir superperfektas izrādes. Ir bijušas arī tādas, kas it nekādas pozitīvās emocijas manī neraisīja. Bet tā jau ir, ka viss perfekti nevar būt.
  

  
Izrāde ir par to, kā aktieris Vilis Daudziņš cenšas sameklēt savu vectēvu, kas Otrajā Pasaules karā ir pazudis bez vēsts. Mani fascinē, ka visas izrādes garumā viņš ir viens pats aktieris, kas izstāsta trīs stāstus, kā viņš ir saticis trīs kungus ar tādu pašu uzvārdu, kāds ir bijis viņa vectēvam. Katrs stāsts atšķiras. Katram ir sava attieksme, savs viedoklis par karu, kas ir izstāstīts ļoti meistarīgi un apbrīnojami!
Braucot uz mājām es biju... Es biju pacilāti labā garastāvoklī ar daudzām pārdomām prātā, jo, lai arī kopumā izrādes sižetu atcerējos, mazās detaļas, kuras atkal nācās piedzīvot, izraisīja ļoti patīkamu apmierinājumu. Es tiešām novēlu noskatīties šo izrādi jums, cilvēciņi, ja jūs to neesat redzējuši! Un, ja esat, tad pēc kāda laiciņa izdariet to vēlreiz, jo labas lietas jau var atkārtot! :)