Tikko atnācu mājās pēc vakardienas ballītes. Šķiet, ballīte izvērtās lieliska.
Un tagad es sēžu... Mani vecāki smej par mani, jo graužu čipsus un dzeru greipfrūtu sulu, šādi sakot, ka man joprojām ir paģiras.
Un es gribu vienkārši pateikt puisietim, kas man patīk, ka viņš man patīk. Piezvanot. Aizrakstot. Vienalga, jo, liekas, man ir visa pasaules drosme.
Bet varbūt nav.
Jo varētu pateikt, un tad tas būtu izdarīts. Es zinātu for sure, ka viņš zina. Vienkārši pateikt.
Žēl, ka laikam to nesaņemšos. Bet varbūt saņemšos.
Šo rakstot, es domāju, ko darīt. Teikt, neteikt?! Jo citu reizi šīs drosmes, kas man krūtīs šobrīd ir, man nebūs. Un es to zinu. Un tas ir pats sliktākais visā - zināt, ka nebūs.
Tad nu vienkārši jāsaka, I guess.
