Nedaudz baisais mirklis.

"Tev ir jāmēģina! Tev ir!
Viņš tev jautās, ko tu gribi darīt un, ja tu atbildēsi, ka gribi lēkt laukā pa 1. stāva logu, viņš to darīs!"

Tā ir, vai tad ne?

Frāze "Es tev pastāstīšu!" darbojas no abiem galiem un ir vienkārši ģeniāla.

Šis vakars tik izdevies!

No, it's not working for me!

Wou! Vienkārši wou!
Jau pēdējās dienās neesmu savā ādā, emocijas visu laiku vētraini mainās. Un nu es saprotu, cik patiesībā savtīgs un egoistisks cilvēks esmu.
Un man uz to nav tiesību, bet es atļaujos būt.

Paradokss

Pretruna (dažkārt šķietama) kam vispārpieņemtam, zināmam.

Like, WaTaFak?
Nekad neesam aizmirsuši, bet brīžam esam viens ar otru tik ilgu laiku nekomunicējuši, kā pati pasaule. Un tad brīnies, kā tas notiek, ka joprojām atgriežamies viens pie otra? Iznīcinot sevi, reizē vieglāk paliek elpot.

Smidzina.

Lietu kā gadalaiku, lūdzu!

Rudens taču sākās!

Bet aiz loga ir tik pelēki.
Apmācies un smidzina.
Tas jau norāda uz slinku dienu.
Patīk tāds laika apstāklis.

Es iemācījos mirkli.

Es pastāvu tā kā man labpatīkas! Varu vienā brīdī aizrakstīt cilvēkiem random lietas vai arī varu noklusēt visu, kas manī iekšā.

Bet bieži vien iznāk tā, ka galveno nemaz i nepieminam.

Un tad nu es saprotu, ka zinu, ka nekad vairs nebūšu tas cilvēks, kas biju kaut vai pirms gada, ka man vairs nekad nepiederēs lietas, kas piederēja, bet tur jau tā burvība! Jo zinu, ka nekad citiem nepiederēs tas, kas ir man! Piemēram, man ir kolosālākā labākā draudzene. Jo, lai arī cik stipri viņi censtos. Jo lietas, kas notiek... Tās esam Mēs. :)

Bet tu taču nezini, kurā brīdī notiek lūzums.

Fuck that shit!

 Un tad es domāju, kā vieni cilvēki spēj inficēt citus. (?)

Zinu, ka tad, kad viņu satikšu... Visi mani pēdējo mēnešu pūliņi, pufff, izgaisīs vienā mirklī! Jo, lai arī cik stipri es censtos saprātīgi domāt, tajā liktenīgajā acu skatienu sastapšanās viduspunktā mans prāts tiks sagrozīts.
Un dumākais ir tas, ka es to spēju secināt jau tagad.
Gatavošanās... Tam nav iespējams pienācīgi sagatavoties.
Jo mēs jau nezinām un nespējam paredzēt, kā ikdienas izturēšanās un cilvēka dziļākas būtības iepazīšana atstās pēdas uz otra turpmāko dzīvi. Visu.

Pretruna.

Dažkārt šķiet, ka ieķēpājos uz katra stūra. Ik brīdi.
Žēl jau būs iet prom no darba... Ne tik ļoti darba dēļ, bet gan kolēģu. Un to es aptvēru tikko!

Man ir tik daudz domu prātā, bet, kad jāsāk tās izteikt, tad es pati "saputrojos", vairs nemāku domas vārdos ietērpt, ir tikai dumas frāzes, kas sprūk laukā. Bet varbut vajadzīgs pareizais cilvēks.

Izrādās, ar vienu vārdu pietika.

Horizonts.

Cheers!

Vēsture atkārtojas visos iespējamos veidos! :D

Sirdij jau nepavēlēsi.

Dažkārt pārāk spēcīgi pieķeros un iemīlos galvenajos varoņos.
Vajadzētu jau nepierast, ņemot vērā, ka viss beidzas. Nevaru, saista tik ļoti. Nezinu mēru.

Nakts sarunas.

Par dažām lietām nerunājam un noklusējam, bet tad nu sāku domāt, vai ir kaut kāda robeža, ko pārkāpt, ja īsti tāda robeža i netika uzstādīta.
Atveramies jau.

Man prieks.

Nu bet viņš taču ir... ^.^ Vienkārši kolosāluma iemiesojums!

Beidzot sapratu.

Nedomāju, ka man kādā brīdī vajadzētu kādu izklaidēt. Ne manus draugus, ne manus bijušos.

Uz iepriekšējo attiecas.

Viņa teica: "Būs viela pārdomām!"

Nē, jūtos visai apmierināta ar notikumu gaitu. Jo, ja nepis tu, piš tevi.
"I'm sick and tired of bein' sick and tired".

Es joprojām neuzticos cilvēkiem.
Toties beidzot varu būt pārlienināta par sevi. Būt pārliecināta, uz ko esmu spējīga un kāpēc. Mans ego? Jo man prātā skan: "Mazliet vairāk notici, ka arī vari būt!" Domā, tiešām "piebremzēt"?

Bet... If I can, why shouldn't I?

Nedaudz uzlaboja noskaņojumu.

Šodien, nesteidzīgi pastaigājoties pa ielu un ķerot tajā brīdī vēl retās lietus piles, piezvanīju sen neredzētajam.
Un vienā brīdī sapratu, ka cilvēks otrā klausules galā smaida. Mēs runājāmies ne par ko, vienkārši pļāpājām un kalām mini plānus, ka kaut kad jāsatiekas.
Smaids bija... Tāds iešķībs, viltīgs, pat pavedinošs. To varēja noteikt pēc balss intonācijas un mazliet viltīgās, rotaļīgās garastāvokļa nots, kas ļāva mums flirtēt vienam ar otru.
 
Lūk, viena no šīsdienas ogām! (:

Mazdrusciņ atklātāk.

Re! Vēl viens paralēls blogs tikai izveidots.
Tad nu varēs redzēt mazliet vairāk, kas notiek. Lai gan... Maniere jau paliks, tā nemainīsies. Bet centīšos tomēr ielaist.

Yes, please! :)

Pavisam drīz arī būs otrs blogs pieejams, kur būs mazdrusciņ atklātāk, mazdrusciņ vairāk manas pasaules, ko te tomēr nepublicēju. :)

"They'll never really tame us!"

Varbūt tiešām vajadzētu piedrāzt visu un visus, un pamēģināt?!
Jo ne jau par to, ka neizdosies, man bail. Bet gan par to, ka varētu izdoties.

"Tu esi nepārspējams cilvēks!" viņš teica.

Man likās, es skaidri izteicos.

Divi zvani naktī. Nopietni?!
Es miegu mīlu, ne jau tevi!

Pause that shit.

Tu apzinies, ka aiz sevis nekā neatstāj! Izrādās, man ir vienalga.
"Meitēn, ir labi tevi atpakaļ dabūt!"
Izrādās, es spēju sadzīvot ar savām tumšākajām un samaitātākajām pusēm, par kurām agrāk i iedomāties nespēju, jo samaitātība man taču nepiemīt. Vienmēr ir pareizais un apzinīgais tēls, kas, atzīšos, ir garlaicīgs.

Mēs redzam lietas, kuras citi nespēj pamanīt. Vienmēr kāda nianse tiek palaista garām. Vienmēr viens redz kaut ko, ko cits neredz. Tad, lūdzu, nesaki, kā man vajadzētu uztvert lietas!

Big time!

Wooou! Uzzinu lietas, par kurām i iedomāties nevarēju.

Crazzzy!

Šodiena iezīmējas kā mierīgā diena.
Rītdiena... Un pārējās gan tādas nebūs.
Šķiet, tā vien uzprasos uz nepatikšanām.

Šimvakaram.

Izrādījās visai liktenīgs zvans, uz kuru šodienas laikā pat atbildēju, ņemot vērā, ka skaņa izslēgta visas dienas garumā.
Saulītes, piedodiet!

Brīžam riebj, ka man rūp.

Just fuck it!
Es uzzināju par vēlu. Nav jau tā, ka varētu kaut ko mainīt vai vērst par labu... Tagad jau viss kārtībā, bet jūtos vainīga, ka tomēr nesapratu ātrāk.
Un tu arī nekā neteici.

148., 239. lpp.

"Viņa uzmeta man ašu skatienu, nosarka, nodūra acis un, paspērusi uz manu pusi pāris soļu, pēkšņi apkampa mani abām rokām un seju cieši cieši piespieda pie manas krūts. Es izbrīna raudzījos viņā.
- Es jūs mīlu . . . es neesmu lepna, - viņa noteica. - Jūs sacījāt vakar, ka es esot lepna. Nē, nē . . . es neesmu tāda . . . es jūs mīlu."
"Bet Nellija kļuva pret mani gluži citāda. Viņas dīvainības, untumi, dažreiz gandrīz vai ienaids pret mani - tas viss turpinājās līdz dienai, kad (..).
Dažreiz tomēr gadījās, ka viņa pēkšņi uz kādu stundu kļuva pret mani laipna, tāpat kā agrāk. Likās, ka viņas glāsti divkārt tik mīļi šais brīžos; bieži vien šais pašos brīžos viņa rūgti raudāja, bet šīs stundas pagāja ātri, un viņa atkal ieslīga agrākajās skumjās un atkal naidīgi raudzījās manī vai izturējās untumaini (..)."

F. Dostojevskis "Pazemotie un apvainotie"

Šķiet, ka man arī tā gadās.

each growing petal is an internal wound by agnes-cecile

Vasaraaa tuvojas.

Šodien tiku pie Positivus '12 biļetes. Mint pateica, ka nedrīkstu nebūt, jo tajos datumos ir viņas dzimšanas diena. Tā kā tādi noteikumi tika uzstādīti, tad, protams, nedrīkstu laist garām tik brīnišķīgu festu!
+
Es: "Stāsti, lūzu, vai Tev ir vēl kāda biļete uz Fonofestu? Atceros, ka kaut kad pieminēji, ka vari man to pārdot."
Viņš: "Nu, jā, viena tā kā no paša sākuma bija paredzēta tev."
So awesome! ^.^
+
Šodien nopirku kolosālu kreklu. Ne-melnu un ar atvērtu muguru. Īsti paskaidrot nevar, bet izskatās awesome un es zinu, ka tev noteikti patiks! ;)

Mmmhm.

Vienā brīdī bija tik fakin' jauki, ka nemaz negribējās apstāties!
You know what I mean.

Galīgi neapšaubu.

Man patīk, ja lietas notiek pēc mana prāta, mhm. ;)

Good indeed!

So good > Skrillex - Syndicate.
(Just some unimportant info about the song: deviņdesmitajos gados bija tāda spēle Syndicate, kuras theme song'u pērn remiksēja Skrillex spēlei, kas iznāca pirms pāris nedēļām.)
Patīk, ja šādi atsūta dziesmiņu un kaut ko pastāsta. 
Tāpēc šis gabals man tagad ir "pielipis"!

La la.

Dīvaini. Varbūt kādu no saviem mazajiem stāstiņiem arī iedošu izlasīt. Parasti to nedaru. Bet tagad jau... Ko tur daudz. Daži pat ir visai veiksmīgi izdevušies.
Mmm, kā arī man ir jaunas domas prātā, ko visai drīz derētu izlikt uz papīra. Žēl, ka vairs neiznāk tik labi kā agrāk.

Dialogs. Interesants.

X: "He's nice and funny..."
Z: "I don't like him."
X: "Who do you like?"
Z: "Assholes."

Hello Mr. Lies by ParenthesisX

Pozitīvā deva.

Jūtu, ka rītdiena būs kolosāla. ^.^ Tāpat kā otrdiena, tāpat kā piektdiena, tāpat kā svētdiena, tāpat kā visas pārējās dienas, kas tiek plānotas.

Not bad!

Jau divi cilvēki ir izteikuši komplimentu, kas ceļ manu ego ļoti! ;D

Dažas lietas nemainīsies.

Kad pielīp, tad pielīp ne pa jokam.
Pirms kāda laika Mint parādīja man dziesmu, kuru tagad tik ļoti varu ierakstīt mīļāko dziesmu sarakstā. Vārdi, mūzika... Mmm.
Them Crooked Vultures - No One Loves Me & Neither Do I

Tāpat arī gribu pasacīt, ka vakarnakts bija burvīga. Pārrunājām gan tikai ļoti šauru tēmu, taču ļoti plašos, dažādos aspektos. Un pa nopietno! Daudz atklātību.

Ironija n-tajā pakāpē.

Mmm. Šķiet, zinu tās domas turpinājumu.

Elektrība cauri visam ķermenim.

Oh, that conversation! :D
*Ja kas, tajā rītā es nofrīkoju!

Varbūt vēl vienu reizi.

Hippy Lullabies

Āāā, tā sajūta!
Tikko gāju cauri savai mūzikai un uzdūros šim brīnumam virsū! Ātri izskrēju cauri dziesmu nosaukumiem... Visu dziesmu skanējums sāka ataust atmiņā. Un kaut kāda dīvaina sajūta mani pārņēma.
Kuņģī tauriņi sāka lidināties visapkārt, prāts mazliet aizmiglojās; jutu, ka uz nepilnu sekundi nespēju padomāt... Kaut kas tik maģisks ir šim albumam, kas liek man iztēloties, pat izjust tādu kā mieriņu, spēku, saviļņojumu, sapņus! Visu, visu kopā! Viss savērts vienā pavedienā, nelielajā dzīvē, ko kārojas izdzīvot! Tieši šeit un tagad!

*Šķiet, es nemāku to aprakstīt tā, kā vēlētos to aprakstīt, kādas emocijas manī valda, bet zinu... Es gribu vasaru! Un piedzīvojumus! Jo tas ir tik ļoti atbilstoši!

Neaprakstāmi.

Parunāju, tagad esmu saulstariņš. Ļoti uzlaboja garastāvokli, lai gan tā bija tikai minūte.
Laikam jau pietiek, i neko citu nevajag! :)

Līdz to nomainīs cits...

Pagaidām mans jaunākais modinātājsignāls! Prieks celties katru rītu, kad tas nepieciešams.
Lieliskas domas! Tas arī viss. (smaidiņš)

Pieļauju, ka zinu.

Nē, esmu pilnīgi pārliecināta! Ka divas paralēlās līnijas spēj arī krustoties. Tik jāpietiek tintei, lai turpinātu vilkt iesāktos starus.

"Your right between Heaven and Hell."

Esmu dulls cilvēks.
Es neprotu atvērties līdz galam. Nekad. Un nevinam. Nekad un nevienam. Arī nevienu īpaši nelaižu klāt, saku "Viss kārtībā! Ir kārtībā un būs.", domāju, ka varu tikt galā pati. Un tieku. Bet, ja laistu tuvumā, tad rezultāti būtu krietni skaistāki. Un zinu, ka neesmu viena, bet vienmēr cenšos nokārtot lietas bez citu cilvēku palīdzības. Un varbūt citiem tieši tas arī sāp.
Nemīļoju. Cenšos nepieķerties, lai gan pieķeros traki ātri, traki par daudz. To neizrādu.
Tik ļoti nepieciešama sava telpa. Pat ar tuvākajiem, tuvākajiem... Pēc brīža gribu no tā visa aizbēgt.

vanishing by erilu

"If I had a heart, I would love you."
Sakārto smadzenes!

Mmm, jauki pavadīts vakars. Jaunas domas. :)

Okēēēj, par dažiem cilvēkiem man tiešām pirmais priekšstats rodas pārāk skarbs. Nepamatatoti gan, bet tāpēc tas jau pirmais priekšstats ir.
Toties par citiem tas nemainās, tikai pieņemas spēkā un pierādās it visā, ko viņi dara.
Congratulations! We have a winner!

Tu jau arī neesi pikniks.

Bet vai mēs viens otru pasīstam?! Nepazīstam jau.

Labs arguments.

Nu, nosacīti...
Tas ir, es uzstādīju noteikumu, ka braukšu ciemos gatavot ēst, jo savās mājās man ne vienmēr to gribas darīt un ne vienmēr es gribu gatavot viena.

Mjau.

Satikāmies, dikti jauki parunājāmies un tad neveselīgās pārtikas vietā aizgājām iedzert aliņu. Pat nevajadzēja pierunāt, kas likās dīvaini, bet galīgi jauki! ^.^