Mans pēdējo dienu pārdomu iniciators un "The very idea that made-up stories can matter".

"You laugh, you cry, and then you come back for more." - Markus Zusak, bestselling and Prize Honor-winning author of The Book Thief.

Lūk, tas ir rakstīts uz grāmatas vāka! Vakar es nogulēju savas lekcijas, jo pirmdienas naktī es pabeidzu lasīt "The Fault in Our Stars" (bet, LŪŪŪDZU!, cilvēk, labāk izlasi grāmatu, nevis skaties, kas rakstīts tajā Vikipēdijas lapā, jo citādi tu sev visu nezināšanas patīkamo baudu izbojāsi!), ko ir sarakstījis Džons Grīns (John Green). Jau iepriekš esmu lasījusi viņa grāmatu "Looking for Alaska", kas bija dikti laba, bet šī, ļautiņi! Šī ir kaut kas!
Grāmata ir sarakstīta  pavisam nesen, 2012. gadā. Protams, es to lasīju angļu valodā un tad es sapratu, cik tomēr svarīgi ir zināt valodas, jo, pirmkārt, latviski nedz šī, nedz arī citas viņa grāmatas nav tulkotas, otrkārt, es nezinu, vai tik prasmīgi tas tiktu izdarīts, jo valoda un noskakaņa, un atziņas ir fantastiskas!

"Oh, I wouldn't mind, Hazel Grace. It would be a privilege to have my heart broken by you."

Stāsts ir vēstīts no 16 gadus vecas Heizelas Greisas skatu punkta, kurai ir vēzis un viņa apmeklē atbalsta grupu, kur viņa satiek 17 gadu vecu Augustusu (angliski Augustus + mani kaitina, ka normāli angliski vārdi iztulkoti latviešu valodā skan tik briesmīgi!), kas ir spēlējis basketbolu, bet nu ir invalīds, kuram ir amputēta viena kāja, jo viņam arī ir bijis vēzis. Un stāsts, protams, ir par mīlestību, par ko grāmatās man dikti patīk lasīt!
Viss, neko vairs neteikšu, jo neko vairs nedrīkst teikt!

"What am I at war with? My cancer. And what is my cancer? My cancer is me. And tumors are made of me. They're made of me as surely as my brain and my heart are made of me. It is civil war with a predetermined winner."

Vispār, kad es izlasu kādu grāmatu, man tā ir jānoliek maliņā, tā, lai tā ir rokas stiepiena attālumā, man ir mierīgi jāpasēž un biku jāpadomā, un jāaptver, kas īsti ir noticis. Un, kad es to izdaru, es izeju no šī stāvokļa un, liekas, atkal normāli varu sākt funkcionēt. Nekad nebiju lasījusi par tādām tēmām. Un interesanti likās, ka jau pašā grāmatas sākumā pateikts, ka galvenai varonei ir vēzis, ka tas ir neārstējams, ka ... Ka gala rezultāts jebkurā gadījumā būs viens. Un, lai arī es to zināju, es joprojām nezināju, ko sagaidīt no grāmatas beigām, un tas man patika.
Grāmata pati par sevi ir skumja, es pat teiktu, visā tās garumā un bilde pa labi lieliski attēlo sajūtas, ko šī gramata sniedz, jo pēc tās izlasīšanas divi kabatslakatiņi, kas visu laiku man bija pa rokai, bija mitri. Taču mani fascinē, kā Džons Grīns spēj pasniegt ne tikai skumjās, bet arī pozitīvās lietas kā mīlestību, draudzību, ģimeni tik meistarīgi + humors grāmatā ir asprātīgs, kas ir õsom, jo tu nevari nepasmaidīt par to.

"I fell in love the way you fall asleep: slowly, and then all at once."

Man patīk labas atziņas. Vienmēr ir patikušas. Arī atziņas par mīlestību. Varbūt tas ir dikti salkani no manas puses, jo brīžiem esmu superskeptiksa, bet neko nevar darīt, ja labas lietas ir labas. Lasot, es ielīmēju lapiņas tajās vietās, kuras es noteikti gribēšu izrakstī un ar kurām es gribēšu padalīties šajā ierakstā.
Vispār iznāk dikti interesanti, jo, ik pa laikam nākas uzdurties kādai bildei internetā ar "dižo atziņu", kas dažkārt ir labas un dažkārt ne tik ļoti. Esmu uzdūrusies arī vairākām no šīs grāmatas. Dažām ir bijis pierakstīts Džona Grīna vārds, lai parādītu, ka tas ir skaistās domas autors, citām tā nav bijis, bet man vienalga ir paticis. Un tagad man ir prieks zināt no kurienes un kāpēc tās ir ņemtas.
Lūk! Tapēc, cilvēki, lasies labu literatūru, piedzīvojiet un pārdzīvojiet varoņu stāstus, iesakiet labas grāmatas arī citiem un ļaujiet, lai tās iesaka arī jums. (Laikam jāsaka paldies cilvēkam, kas deva visas Džona Grīna grāmatas lasīt, jo tagad šis autors man ir ļoti mīļš.)

"You don't get to choose if you get hurt in the world, old man, but you do have some saying in who hurts you. I like my choices. I hope she likes hers."