Well, šis ir palags par spēli "Killing Floor" un vienu no interesantākajām pieredzēm ever! Es runāju par daudz ko!

Man laikam ir jāpastāsta par spēli, kurā ne tikai es, bet arī mani draugi ir invistējuši daudz laika, kura, neskatoties uz visiem gļukiem, ir pārstidzoši laba co-op spēle, ar kuras palīdzību vakaros es varu relaksēties, šaujot zombijus un lieliski pavadīt laiku. I present to you - Killing Floor, saīsinājumā vienkārši KF. Ah, pareizi, šeit ir arī treileris.
  

  
KF ir pirmās personas zombiju (precīzāk, neizdevušās eksperimenta subjektu) šaušanas/izdzīvošanas horror žanra spēle, kas ir spēlējama gan vienatnē, gan co-op režīmā, kas ir tik ļoti duadz jautrāk! (: Pašos pirmsākumos 2005. gadā šī spēle tika izlaista kā Unreal Tournament 2004 mods. Tikai 2009. gada maijā KF tika laists klajā kā spēle, kas spēlējama uz datora.
Spēles sižets ir tāds - Lilbritānijā, Londonā tika veikti klonēšanas eksperimenti, taču visi "izmēģinājuma trusīši" izbēga un tagad cenšas tevi nogalināt. Spēle norit pa vairākiem viļņiem, kuru laikā zombiji nāk tev virsū. Kas tev jādara? Jāizdzīvo. Ir vairāki spēles garuma režīmi - īsais (4 viļņi), vidējais (7 viļņi) un garais (10 viļņi), taču lielākoties visi spēlē garo spēles režīmu, jo, izejot kādu karti, tiek iedots ačīvments. Lai uzvarētu spēli, ir nepieciešams nogalināt Patriarhu jeb bosu, kas ir šī neizdevušās eksperimenta aizsācējs.
Killing Floor'am ir pieci grūtības režīmi - Beginner (kas tiek spēlēts tikai tad, ja nepieciešams dabūt kādu vieglu ačīvmentu, jo ienaidnieki uz šī režīma ir smieklīgi vāji), Normal, Hard, Suicidal un Hell on Earth.

Kopš izlaišanas brīža, KF ir krietni ... attīstījies, ja to tā varētu nosaukt. Klāt ir nākuši jauni ieroči, jauns perks (liekas, latviski tā sauktos "klase, ar kuru tu spēlē") - Demolition, kas specializējas spridzināšanā, jauna spēles grūtības pakāpe - Hell on Earth jeb HoE (jo agrāk pats grūtākais režīms bijis Suicidal), arī jaunas kartes, taču tas vairāk ir saistīts ar vasaras, Helovīna un Ziemassvētku pasākumiem. Šajos pasākumos visi zombiji ir saģērbti attiecīgajā dreskodā. Kā piemēru varu minēt Stalkeri - šeit būtu ikdienišķais viņas paskats. Šādi viņa parasti izskatās vasaras Summer Sideshow pasākumā (te arī treileris). Un te būtu viņas izskats Ziemīšu pasākumos (kas notiek arī tagad). Treileris Twisted Christmas pasākumam (un, protams, ka skan "Rikstkoža" meldiņš). Puiši, ar ko spēlēju, atzīst, ka šis ir visseksīgākais viņas izskats. Yesss, tā ir. ;D Nu tas kopumā par KF kā spēli.

MANI KILLING FLOOR PIRMSĀKUMI UN PIEDZĪVOJUMI!

KF mani pierunāja nopirkt Reinis (turpmāk Dille, jo tas ir viņa niks un runāsim geimeru valodā), jo mēs meklējām kādu spēli, ko spēlēt kopā. Tad nu 2012. gada aprīlī es iegādājos "Be Mine 2 Bundle". Mēs tajā brīdī nezinājām, kas Killing Floor par zvēru ir. Un pirmais iespaids mani noteikti sagrāva! Bija apmēram tā - mēs ieejam spēlē, sākas 1. vilnis (gan jau Normal grūtības pakāpe) un pēc pāris sekundēm mūs sakapā pretinieki. WHAAAT?! Tajā vakarā mēs neko neizgājām. Ja nu vienīgi es dabūju savu pirmo ačīvmentu "It's Not Easy Being Greasy". Arī par ačīvmentiem es vēl neko nezināju. Pirmā izietā karte man bija "West London" uz Normal grūtības pakāpes. Tā man sākās Killing Floor (un es to pati nenojautu)!
Es paspēlēju KF līdz kādam maija sākumam un tad man ... man likās, ka nebūs. Ka tā būs viena no spēlēm, kas vienkārši neaiziet, jo esmu tizla, neko tur nemāku izdarīt, visu laiku mirstu. Little did I know. :D
Dille turpināja spēlēt. Viņš atrada latviešu cilvēkus serveros, viņi sadraudzējās un spēlēja kopā.
2012. gada Jāņus man negribējās svinēt, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas pēdējā brīdī var "uzmest", ja nav pareizās noskaņas, labā garastāvokļa kaut ko darīt, tāpēc es paliku mājās. Izrādās, ka Dille un Edijs, tobiš, dullais_laacis (turpmāk vienkārši Lācis) arī tajā gadā Jāņus nesvinēja. Es nebiju spēlējusi KF sen... Tā nu Dille mani pievienoja Skype sarunai un es iepazinos ar Lāci. Tajā vakarā mēs norunājām un nospēlējām n-tās stundas, paralēli katrs savās mājās dzerot alu, jo ir taču Jāņi. :D Haha, tas bija lieliski!
Kaut kad biku vēlāk es iepazinos arī ar pārējiem cilvēciņiem, ko laika gaitā es arī iepazinu kā civlēkus, kas man pašlaik, liekas, ir kļuvuši par diezgan labiem draugiem - Andris jeb Challenge, Kalvis jeb commanderx, Valdis jeb valodis un arī Mārtiņš jeb kroky (bet ar viņu vismazāk ir iznācis spēlēt). Hah, liekas smieklīgi, ka visus pārējos atskaitot valodi es varu uzrunāt vārdā. Valodis man vienmēr būs valodis. (:
Jāpiebilst, ka es tikai un vienīgi spēlēju ar Support Specialist klasi, jo tā specializējas bisēs, tāpēc nav precīzi jātēmē, un metināšanā. Protams, turpmākajās spēlēs man lika metināt durvis. Mums bija izstādātas stratēģijas, kā iziet kartes. Katram bija savs uzdevums, visi darbojas komandā. Lielākoties, visi kaltie plāni vienmēr nostādāja, taču ir bijis tā, ka kaut kas sapišas, kaut  kas noiet greizi, un visa spēle ir vējā. Un tad mēs vai nu mēģinām vēlreiz, ja ir spēks un vēlme, vai arī reidž-kvitojam, because fuck that! Ilgi mēs centāmies iziet tādas kartes kā "Icebreaker" (kretīniska karte), "Wyre" (man tas bija čakars, jo man vajadzēdz ačīvmentu; pārējiem jau bija, viņi man tikai palīdzeja), "Hospital Horrors" (karte, kurā viegli ir apmaldīties).
Kad sāku spēlēt, man ļoti bija bail no tādiem pretiniekiem kā Scrake un Fleshpound, jo tie ir nežēlīgākie! Kad šamie tuvojās, vienmēr sāka rokas trīcēt. Tagad pieredzes ir pietiekoši daudz, ka zinu, ko darīt ar viņiem. Atceros, iespējams uz kaut kādas Hard grūtības pakāpes man teica, ka nāk trīs Zāģi. Un mana klase ir domāta viņu galināšanai. Es atbildēju: "Es viņus paņemšu!" Tas bija brīdis, kad es no viņiem vairs nebaidījos. Tas bija tas "FUCK YEAH!" brīdis, un pārējie arī bija patīkami apmierināti. (:
Tāpat man bija pagrūti saņemties spēlēt uz smagākām grūtības pakāpēm, jo, likās, es nekad nespēšu iziet HoE. Bet... Jā, viss ir mainījies. Tagad tas ir puslīdz chill, lai gan arī ik pa laikam nākas iespringt. Pirmā izietā karte uz HoE man bija "Abusement Park", taču tur bija bugs (tehnisks defekts, kas KF ir ļoti daudz sastopami, taču mēs joprojām turpinām to spēlēt), ko mēs ar Lāci neģēlīgi izmantojām, tāpēc oficiāli tā ir "Ice Cave" karte.
Tā kā Lācis un Challenge ir jelgavnieki, tad 2012. gada augustā es iedomājos, ka varētu satikties un piedāvāju viņiem šādu priekšlikumu. Viņi piekrita. Un es braucu uz Jelgavu. Protams, tikai pēc tam es iedomājos par to, cik stulbi bija no manas puses pat neiečekot viņus "draugos", nē... Es vienkārši aizbraucu uz Jelgavu un mēs satikāmies "Balerijā", un padzērām alu, un tad mēs aizbraucām pie Challenge ballēties, spēlēt novusu un skatīties "Paranormal Activity 3", pie kura es aizmigu. Viņi ir ļoti sakarīgi puiši, tā tiešām ir. Un jā, braucot uz Jelgavu, es pat neiedomājos, ka vaaarbūt viņi varētu būt kaut kādi fakin' reipisti... :D
Oriģināli KF nebija sieviešu personāžu, tāpēc es spēlēju ar Mr. Fosteru. Tikai pirms gada tika pievienots pirmais sievietes personāžs, kas ir pieejams DLC versijā. Heh, Dille man to uzdāvināja ar tekstu: "Here, have some boobs!" Tā Killing Floorā man parādījās krūtis. xD
  

Un šogad uz Kristapa un Betas Helovīna ballīti es biju saģērbusies kā vēl viena sieviete no KF - Mrs. Foster. Un pa kreisi ir arī gifs, ko Dille šovakr uztaisīja no manis uzņemtās bildes un oriģinālā spēles varones kostīma. Vajadzēja netīrāku kreklu, bet man pat ir metināmais aparāts (kas ir fotošops, ja nu kas)! ^.^
Vispār ar visiem šiem cilvēciņiem mums ir daudz labu atmiņu, manuprāt, arī daudz savstarpēju joku, ko tikai mēs saprotam! Jo, ja mēs sāktu runāt, ja es sāktu te rakstīt visādas lietas, kas ir saistītas ar KF, es sasmaidītos un sasmietos ļoti, bet cilvēkiem, kam nav īsti jausmas par to visu, būtu poker face. Bet viens episkais bija tāds, kad Lācis nebija online un mēs visi savus nikus nomainījām uz dullais_laacis, tādējādi mēs visi bijām dullie_laači, ej un atšķir, kurš ir kurš. Un pēcāk viņš ieraudzīja, ko mēs izdarījām... :D Viņa reakcija bija: "What the fuck?!" Bija tā vērts!
Jā, esmu laikam izpaudusies ļoti par šo spēli. Bet tiešām, man patīk datorspēles, man patīk runāties ar šiem cilvēkiem, man patīk, ka esmu viņus iepazinusi, tiešām iepazinusi, balstoties tikai uz to, ko viņi saka un kā viņi to pasaka, neskatoties uz citiem faktoriem. Un man patīk, ka pat tagad, kad notiek šie vasaras, Helovīna un Ziemīšu pasākumi, mēs sanākam kopā, lai izietu jaunpievienotās kartes un iegūtu ačīvmentus.
Un man patīk, ka es varu arī savai labākajai draudzenei pastāstīt par tām pašam jaunajām pievienotajām kartēm. Es zinu, ka viņai tas it nemaz neinteresē, bet viņa nesaka, lai es nestāstu viņai. Hah, tieši tāpēc es viņu mīlu un tieši tāpēc viņa ir mana labākā draudzene! :)
Ik pa laikam frāze, ko pasaka vīriešu kārtas spēļu varoņi, ir "Yeah, one in each hand!" Tas attiecas uz ieročiem. Runājot par inside jokes, šogad dzimšanas dienā Lācis un Challenge man sagādāja dāvanu, kas nu ir viens no maniem mīļākajiem T-krekliem! Cheers!

If you know, what I mean. ;D

Par pirmo pieredzi peintbolā un lielisku vakaru pēcāk.

Vakar spēlēju peintbolu. (:
Kopā mēs bijām 16 cilvēki, no kuriem pazinu apmēram pusi. Peintbola spēle notika no 19:00 līdz 22:00 Andrejsalas peintbola parkā. Parks ir pamesta spēkstacija, principā grausts, pa kuru lieliski var izārdīties. Un tā grausta sajūta piešķir īpašu auru spēlei.
No sākuma pārģērbāmies, dabūjām sejas maskas un ieročus, kas ir smagi, ko es negaidīju. Tad mūs iepazīstināja ar noteikumiem, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Un tad mēs sākām spēli. Dalījāmies mēs divās komandās pa 8 cilvēkiem. Pirmā spēle bija laukuma iepazīšana un pretinieku komandas likvidēšana, ja to tā var nosaukt. Pēcāk sākās arī dažādas misiju spēles, piemēram, katra komanda atrodas savā laukuma galā, pa vidu stāv trīs kastes. Divas no tām ir jāaiznes līdz savai bāzei.
Vēl viena spēle noritēja tā, ka mūs sadalīja četrās komandās pa 4 cilvēkiem. Uzdevums - izšaut visas pārējās komandas. To mēs spēlējām vairākas reizies un vienā piegājienā mums bija meiteņu komanda - es, Linda, Zane un Karīna. Mēs uzvarējām, hehehe. ;D
Pašās beigās, kad laiks bija beidzies, taču vēl bija palikušas bumbiņas ielādētas ierocī, mūs izlaida uz laukuma, kur spēlējām divās komandās. Uzdevums - izšaut pretiniekus (un visas ielādētās bumbiņas). Un tad es dabūju trīs šāvienus galvā. Clear head shots! :D
Principā, galva nesāp, arī vakar nesāpēja. Kas man sāp, ir visi muskuļi, jo skriešana, tupšanās, rāpšanās dara savu. Un man sāp tās vietas uz kājām, kur mani sašāva ar bumbiņām. Yesss, tur ir zilumi. Bet peintbols ir foršs un to noteikti vajadzēs atkārtot.

Pēc peintbola mani aizveda mājās, bija apmēram 22:30. Es ātri iegāju dušā un izmazgāju šmeku jeb krāsu no matiem ārā, uzvilku kleitu un devos uz centru satikt tos pašus peintbola cilvēkus. Devāmies uz "Alu". Parasti mēs tur sēžam, dzeram alu, runājamies vai darām citas glupas lietas, bet šoreiz man tiešām ļoti patika tur būt ar tiem cilvēkiem. I mean, mēs joprojām darījām visas iepriekš minētās lietas, bet bija šausmīgi jauki šoreiz. Un tad notika, liekas, mans mīļākais brīdis. Mēs gājām dejot. Like, mēs neejam dejot. Mēs parasti sēžam un dzeram alu, un runājamies, un darām citas glupas lietas. Bet mēs dejojām. :) To deju es nodejoju ar Gvido. Un bija tik jauki redzēt, ka arī pārējie iesaistās. Zane dejoja ar Arti. Un Garais dejoja ar Aneti. Un Linda dejoja ar Blondo. Un mēs tur vienkārši visi dejojām. Lūk, tā bija mana #dienasoga vakar vakarā! (: