Kas notiek prātā?

Pat kaut kā ir sācias nākt miegs. Tā kā visu esmu paveikusi, tad varētu arī doties. Bet varētu arī nedoties. Pēdējā laikā esmu ļoti neizlēmīga. Varētu darīt, bet varētu arī nedarīt. Kas notiek prātā?

Dziesma.

Interpol - All Of The Ways

Klausos un nespēju aptvert. Patīk.

No 25.09. uz 26.09.

Šodien sapņoju vienu no dīvainakajiem sapņiem, kādu esmu sapņojusi, jel!
Ar tik ... spēcīgām emocijām, kādas biju aizmirsusi just. Viss vēl bija tik neattīstījies, neievainots, cēls, jauns, nepieredzēts, nevainīgs.

Pielīdzināju sapni situācijai, kas notiek.
Var tā teikt, redzēju, dzirdēju, izjutu visu no cita skata punkta. No galvenās varones skata punkta. Man žēl palika. Un, kad visu piedzīviju, sirds plīsa vai pušu, cik precīzi visu varēja raksturot.
Nezinu, kā man vajadzētu justies pēc piedzīvotā/nepiedzīvotā. Pēc nosapņotā. Bet beigas bija labas gan.
Vai varētu būt nākotne? Es jau nu noooteikti priecātos.

Žēl, ka pamodos, jo gribēju redzēt, arī savā ziņā piedzīvot turpinājumu.

"Mēs nopūtām septiņas sveces, sadevāmies rokās un gājām pastaigā."

Pomidors.

Tomātu salāti ir garšīgi. Bet vispār satikt Mētras jaunkundzi dažkārt ir gaužām ārprātīgi, jo spējam nojūgties uz līdzenas un arī nelīdzenas vietas. Aizgājām chillot uz Coffee Inn, kas tiešām ir superīga vietiņa. Jau ieejot iekšā man patika atmosfēra. Šokolādes brūnās un gaiši zilās krāsas salikums, dīvāni un mazie pufikkrēsli (ja tos tā var nosaukt), lielie, apaļie galdi... Mmm, man patika, patika! Un kūkas tur ir tik gardas! Un kafijas ir tik dažādas! Un sīrupi, kas rindā stāv, mani vienkārši pavedināja.
Vēlāk turpinājām savu tikšanos, braucot uz Bolderāju, jo pēc jūras noilgojāmies. Iegājām arī mazajā veikaliņā, nopirkam alu. Tad sēdējām uz kāpas un čalojām.
Kā un kāpēc? Tas ir, domāju, kādā veidā mums ir tiiik labas attiecības? Pa kuru laiku? Bet tas ir ļoti skaisti. Tik skaisti, ka 2011. gada janvārī svinēsim savu 4 gadu kopā būšanu, nemaz nerunājot par to, kas būs vēl pēc gada.
Diena izdevusies!

Mazās sūdzībiņas.

Ai, nu kāpēc... Kāpēc zeķubikses ir tik smukas un tik ... dārgas?!
Ja man būtu daudz līdzekļu, tad es noooteikti iztērētu naudiņu, lai iepirktu dažnedažādas zeķubikses, kā man tās patīk!

Walt Disney.

Jaunākā doma - gribu noskatīties visas Disneja animācijas filmas un dažas filmas. Bet ne jau par suņiem, kaķiem vai cietiem dzīvniekiem. Vai vēl kādas nejēdzības, kas man nešķiet normālas. Lielu daļu darbu esmu jau redzējusi. Neiespējami nav. Tik intereses pēc vēlos ko tādu īstenot.
Ja nu kas - http://www.disneymovieslist.com/disney-movies.asp

Black and yellow.

Šīs nav dzeltenas, bet bilde ļoti smuka gan.
Toties dzeltenas kurpes.

Vakara pusē ar Rūdi sarunājām tikties. Nenožēloju, ka to izdarījām. Vajadzēja gan attiecības uzlabot, gan galvu 'izvēdināt', gan raksturu audzināt. Būt pacietīgai un ... Attīstīt citas īpašības. Tas ir jādara.
Domāju, ka nākošo reizi daudz vairākiem cilvēkiem jāsatiekas ir, jo saucām arī Matīsu, Elzu un Reini, bet diemžēl... Bet, ja vairākumvairāki cilvēki tiekas, tad jāiet uz "Gauju" vai kādu citu jauku vietu dzert "Brenguli". Ir tik daudz iespēju. Ir noteikti visiem jātiekas! Man taču šausmīgi patīk cilvēku sanākšanas!
Ar Rūdolfu staigājām apkārt pa Rīgas ielām, kā jau mums to patīk darīt. Tikāmies Tallinas ielas pieturā, kas uz Brīvības ielas. Tad gājām pa Tallinas ielu, tad Briāna ielu, tad cauri parciņam, tad pa Valdemāra ielu, tad Mālpils ielu, tad Vesetas ielu, tad Hanzas ielu, tad Strēlnieku ielu, tad Elizabetes ielu, tad pa Kronvalda bulvāri, tad pa Zigfrīda Annas Meirovica bulvāri, tad mazliet pa Smilšu ielu, tad Vaļņu ielu līdz nonācām pie Galerijas Centra. (Man patīk precizēt lietas.) Un aizgājam iedzert kafiju/sulu un apēst kādu jauku kūciņu "Mārtiņa Beķerijā". Tur mums ļoti patika gan interjers, gan atmosfēra.
Visu ceļu runājāmies par kaut ko, kas vien ienāca prātā. Vispār dažādas Rīgas vietas asociēju ar pagātnes notikumies un to arī Rūdim stāstīju. Cik ļoti viss mainās. Vai man tas patīk? Nu, agrāk es nebūtu spējusi to laist vaļā, tagad saprotu, ka tā tam jābūt. Un viss.
(..)
Bet pateicoties Mētrai esmu sākusi klausīties Interpol. Paldies, paldies! : )
http://www.youtube.com/watch?v=PYqzbnkhxPY

Kam negadās.

Tas pirmais šāviens var izrādīties arī pēdējais.

Yeah!

Autumn autumn.

Autumn autumn.

Mācos matemātiku un man tas patīk. Vienkārši patīk vienādojumi un nevienādības. Un 2001. gada iestājeksāmens Banku augstskolā, kas nemaz nav grūts. Tikai āķīgs.
Daru visu ar sāpošu kaklu, dzerot pērno gadu zāļu tēju ar labi daudz medus. Izšķaidīju to tā, ka tēja palika duļķaina. Nespodra un neskaidra. Varbūt kaklam noderēs. + vēl klausos The Kooks. Patīk, patīk! : )
Šodien, izejot laukā no skolas, jutu rudens smaržu. Tā bija... nebija kā parasti. Bija jūtama dūmu piegarša, tāda ugunskura dūmu. It kā tajā degtu lapas, kas nesmukas un sakropļotas. Kas jau ir zaudējušas ūdens molekulas, tātas sakaltušas un sačabējušas. Tā šodienas rudens smaržoja, izejot no skolas parādes durvīm, kā arī izkāpjot no trolejbusa to pašu jutu savā rajonā.
Taču tvēru to smaržu. Centos ieelpot plaušās un līdz pašai dvēselei, lai rudens neaizmirstas, lai spēju to dubultspēcīgi paturēt atmiņā.

Darīt labumu.

Šodien palīdzēju draudzenei izdarīt dažas lietas, lai viņai viss rīt izdodas. Lai viss ir tā mīļi un jauki. Kā nekā, ilgs laiks kopā. Ceru, ka viss ieplānotais tiešām realizēsies, jo viņa jau no plānošanas vien, šķiet, ir ļoti laimīga.
Tas ir labi, ka cilvēki spēj gūt pozitīvo sev, vienkārši iepriecinot citus. Tik nepiespiesti! Tik skaisti!

Pārņemta.

Tik, tik dīvaini ir būt aktierim! Un iedvest citam cilvēkam domas, kas viņu pārņem. Un cilvēks tam notic, pārdzīvo un jūt līdzi.
Pašlaik izjūtu sevī nelielu diskomfortu. Arī spiedienu. Un āda niez. Un dvēsele arī.
Par tik daudz ko.

Mēs varētu īsti nesarakstīties. Tas ir, sazināties, katru dienu uzrakstot pa vienam teikumam, kad otrs nav online.

Computer.

Bez Ginta informātika mēdz būt gaužām garlaicīga. Ai, ai!

Līdzīgi jau ir.

Kad divi satiekas un šķiet, ka kaut kur redzēts otrs ir, jautājums, ko bieži uzdod: "Vai mēs esam pazīstami?"
Man prātā arī tagad tas izskan.

Tik sniegt informāciju.

Ir jāaizpilda tukšās vietas. Caurumi. Ailes.

14.02.

Pilnīgi noteikt, kad pa televizoru rādīs "Titāniku" (visticamāk 14. februārī vai kaut kad tad), es skatīšos!

Bio.

Domāju, ka rīt ir bioloģija, bet nav, tā kā dienu vēl varu paslinkot, kaut gan nevajadzētu. Nevajadzētu atstāt visu pēdējam brīdim. Tas pienāk pārāk ātri.

Siltums vienā ziņā.

Esmu slimiņš. Un, ja bērnībā man tas patika (varēju neiet uz skolu, palikt mājās un darīt kaut kādas blā lietas), tad tagad es nezinu, ar ko sevi nodarbināt, jo laiks šķiet tik ļoti izšķiests. Protams, es palasu grāmatu un pagatavojos kaut kam, bet tas neko neattaisno. Un nogurumu vienalga jūtu. Pat no tik nenozīmīgas slodzes. Tas ir, piemēram, šovakar nekur šā vai tā nevaru doties. Tik būšu iesprostota savās četrās sienās ar lidojošiem bacilīšiem apkārt.
Sapnis bija man dīvains. Gulēju daudz. Tas it kā palīdzot, jo, guļot cilvēks veseļojas, bet nevaru to teikt par sevi. Pārāk smaga galva, pārāk sāpoša mugura. Tā kā bija iespēja mazliet pagulēt, tad arī kaut ko nosapņoju. No visa mazdrusciņ.
Tā kā... Slimot nav izdevīgi. Gados, kad esi jau jaunietis noteikti nē! Dzīve, dzīve sauc! Lai kāda tā arī būtu šajos gados - skola, izklaides, draugi, darbs, ģimene... Viss ir vienreizējs! Noslimot = izšķiest, palaist garām, neatgūt, neiegūt. Tāpat kā nogulēt agrākās rīta stundas. Dabūt sapni, nedabūt lietas, darbus, ko varējām paveikt.

Bet vismaz ārā ir tik saulains laiks un spoža saule, ka istaba tiek uzturēta silta, kas man ļoti patīk, kas atgādina mazliet par vasaru, bet tomēr ir rudens. Rudens saule.

TRUE!

Kāds aiz dzīvokļa sienas cītīgi klausās Rammstein, kas man dara zināmu prieciņu, nudien! Tik skaļi, ka savu mūziku varu nelikt un pat baudīt šo, lai gan es nesaprotu, par ko viņi dzied, melodija man patīk. Īpaši šī dziesma.
Tas tik atgādina, ka jānoskatās līdz galam viena Anime. Esmu tikusi pusē. Bet dažubrīd laika nepietiek nekam - ne filmām, ne grāmatām un dažkārt ne sev pašai.

Tik vienkārši.

Man gribētos tagad piezvanīt viņam, lai viņš atbrauc man pakaļ ar mašīnu un mēs aizbrauktu vienalga kur. Sēdētu tajā, klausītos mūziku, baudītu viens otra sabiedrību. Un vienkārši pavadītu šo nakti kopā.

No. Un līdz galam.

Un vasara ir sākusies.

Cik pareizus padomus mēs varam citiem dot, cik skaisti paši nespējam tos uzklausīt. Un, kad cenšamies, tad veram acis ciet, lai neredzētu, taisām ausis ciet, lai nedzirdētu, jo pārāk stipru kairinājumu jūtam.
Brīžam domājam un nedomājam... Par. Un aizdomājamies par tālu savās fantāzijās/murgos, kas dzen mūs tālāk izmisumā.
Vai tiešām, ļaudis, jums patīk izjust smagu sirdi? Vai tiešām, ļaudis, vasara nav gana laba, lai atbrīvotu sevi? Sevi. Un sāktu domāt. Un baudīt. Un just.
(Cik skaistas vēlējuma formas man iznāk veidot. Žēl, ka mazliet pietrūkst sava un arī tava spēka, liekas, lai īstenotos.)
Un kāpēc vajag visu tīt tik ļoti lielā miglā, lai maldāmies un nesaskaram otra pirkstu galus? Vai tiešām patīk just to atkārtoti, atgriežoties notikumos, tad ritot laikam, aizmirst un atkal atcerēties, tik bezgalīgi velkas viss, lai juktu prātā ilgāk.
Jel, pārstāj domāt, prāts!

29.05.2010.

Sestdienas rīts.

Katram savi niķi un stiķi. Un arī es šovakar došos pie puisieša, lai baudītu jauku vakaru, bet vēl jo jaukāku rītdienas rītu, kad abi pamodīsimies paši, noskūpstīsim viens otru un gulšņāsim vēl pāris stundas. Zinu, ka viņš mani turēs cieši klāt. Tieši tāpēc man patīk palikt pa nakti ar viņu - tik droši, tik mīļi. Ne par ko nav jādomā, jāuztraucās, jāsteidzas.

Tik baudi.

Ik nedēļu.

Vispār ar mazi nepacietību gaidu pirmdienas un ceturtdienas jeb otrdienas un piektdienas. Vēl gaidu pirmdienas, trešdienas, piektdienas. Vēl gaidu tikai pirmdienas. Katras gaidas, protams, pieskaitāmas savai kategorijai.
Bet visvairāk ilgojos pēc brīvdienām. Tagad spēju tās ļoti novērtēt. Bet traki jau šā kā tā nav.

Plāns. Plāni.

Ai, ai, un zinu, ko rīt brokastīs ēdīšu. Visnotaļ to, kas puisietim ļoti nepatīk. Un te nu ir jāaizdomājas. Kad dzīvosim kopā, dažas lietas nepatiks viņam, kas piederēs tikai man. Dažas lietas nepatiks man, kas piederēs viņam. Bet tas, kas mums ļoti patiks, piederēs mums!

Kaut kas patīkams.

Man patīk, ka esmu nogurusi. Tas tāds jauks nogurums pēc pasmaga "darbiņa". Kā arī man patīk pārmaiņas cilvēkos, pārmaiņas sevī. Patīk satikt vecos-jaunos paziņas, draugus un apzināties, ka esam mainījušies, izauguši un pilnveidojušies. Neesam tādi kā pirms trim gadiem.

Skriet dzīvē!

Vienkārši plānoju, plānoju, plānoju savu laiku pēc stundām, lai nejustos kā galīgs bumbulis, kas neko nedara. Tik sēž mājāš un apveļās, un degradējās. Tā nu vairs nebūs! : )

Lab. draudzene.

Man patīk, ka viņa mani parasti iedrošina. Lai arī kas ir noticis, viņa man sniegs atbalstu. Šoreiz runa ir par manu angļu valodu.
"Kāpēc man vienmēr jāatgādina, ka tev nav jākaunas no manis?" viņa teica. Nē, nē, man nepatīk šīs valodas gramatika. Un tikai tāpēc, ka to nezinu. Ja zinātu, protams, ka viss škistu viegli un forši. Vienkārši ir jāpacīnās.

Nu man vismaz prieks, ka tagad arī es šo terminu - Lab. draudzene - varu lietot savā blogā, jo man tāds atkal ir. Un tas netulkojas kā "laba draudzene", bet gan "labākā!".

Arī kaut kas līzīgs šim.

Psaiko.

Domājams, ka psiholoģiju es gribētu iepazīt vairāk, bet nezinu gan, vai māte ļaus. Tas tikai tāpēc, ka ar pagājušo manu ... kursu lietu iznāca dīvaini. Un pēdējais gads un blā domas. Nejauki vispār.

Kā definēt?

Pirmajā brīdī jau ir daudz ko teikt, bet vai vēlāk arī būs?!

Un vispār visas brīvdienas iedvesmojos no Phoenix - 1901, kā arī visa šī albuma kopumā.
http://www.youtube.com/watch?v=PMOkORxF4JA

Tagad gaidīšu rītdienu.

Mugurkaula leņķis nepareizā stāvoklī.

Iegribusi esmu darbā. Skolas darbā. Tik ļoti man sāp mugura! Tik ļoti no nepareizās sēdēšanas. Un man patīk. Bet ne sagādāt sev sāpes. Sev vai citiem.

Sāk gribēties rudeni.

Un sarkandzeltenas lapas. Vēsāku un pelēkāku laiku.Siltākas drēbes, ieskaitot savu mēteli. Parkus, piesnigušus ar krāsainām, koku sačabējušām lapām. Arī zeltainām. Tumšākus vakarus. Vīna baudīšanu un nesteidzību. Kino apmeklējumus pēc skolas un lēnās pastaigas, dodoties raudzīties filmu. Teātra izrādes, kas rudenim ir tik ļoti raksturīgas. Grāmatu lasīšanu un kafijas malkošanu klusās kafejnīciņās. Un pastaigas pa bruģēto Vecrīgu, nudien.