Tik statistikai.

Bļe! Es atļauju rakāties pa savām mantām... Tad kāpēc to gan neizmantot?! xD
Un šis ieraksts top tikai tāpēc, ka Mint gandrīz manā vietā uzrakstīja manu bloga paroli. Bet tomēr neiegāja, jo paroli viņa nezina, heh. : )
Pašlaik man nāk apziņas plūsma, bet Mint to mazliet nosit ar saviem 'zirdziņiem'. :D

Šā kā tā, lai visiem veiksmītes!

Helovīns.

O, jā!, man visnotaļ patīk gatavošanās pasākumam, jūtu, ka būs forši. Liekas, pirmo reizi tā normāli un smuki ietērpšos atbilstošās atmosfēras tērpā.
Mmm, un vēl šodien sameklēju zeķubikšu noliktavu, tas ir, veikalu, tā kā varētu vēl kādas iegādāt. Dārgas gan, maitas!

Amerika!

Jel, man riebjas, o, jā!, ka nevaru uz cilvēkiem būt ilgstoši dusmiga. Nav mana rakstura robežās tas.

Labrīt!

Sķiet, ka viss pārlieku skaisti ir 'aizgājis'. Tiiik ļoti laba sajūta tagad.
Ovācijas, paldies, paldies!

Nu ja.

Okēj, pēdējā saruna, pēdējie komentāri... Viss pēdējais bija pārlieku dīvains.

Aidā!

Ir 'aizgājis' pa pieskari man. Vismaz ar šo jaunsatklājumu noteikti.
Gribas smēķēt zāli. Tik ļoti atbilstoša mūzika.

Nu ja.

Nejūtos labi. Dvēseliski nejūtos labi. Esmu pieradusi ... darīt kaut ko cilvēku labā. Bet, vai arī man ir liegts kādreiz padoties? Tas ir, esmu atkāpusies. Vai man tas bija/ir/būs neatļauts?
Es nespēju darīt vairs neko vairāk. Viss arkarīgs tik no otra, jo otra cilvēka prātiņā es nevaru ielīst, salikt visu, kā ir pareizi, sakārtot viņu. Un nebūtu pareizi to kādam citam darīt, tik mēs paši atbildam par savām rīcībām.
Jūtos slikti, jo tagad jūtos vainīga. Vismaz otra pasniegšanas veids par to vēsta.
Vai man jājūtas vainīgai par to, ka vēlos kārtot arīsevi?
Egoisms. No kuras puses? No abiem? Vai tikai no viena? Viena no mums.

Tā ir. Tā ir.

Šķiet, mūsu dienās ikvienai sievietei jābūt stiprai. Un nekas cits neatliek šā kā tā.

Nu ja.

Esmu sākusi pusbalsī dziedāt līdzi. Neparasti.

Mūzika noskaņai manai.

Pēdējo divu dienu 'ejošākās' dziesmas:

Apocalyptica - I'm Not Jesus
Marilyn Manson - Tainted Love
Slipknot - Snuff

2007.

Tikko skanēja The Dresden Dolls dziesma Backstabber. Atgādijāna Jaunā gada sagaidīšanu pie Mārtiņa. Precīzāk, kā ar Mint gulējām gultā, vēl pirms viss bija sācies, klausījāmies šo dziesmu. Viņai bija uz lapas uzrakstīti dziesmas vārdi.
Dziesma tiešām dīvaina, bet man ļoti patīk, cik ļoti klavieres haotiski tiek spēlētas. Tur nav īsti loģikas. Mmm, priecinš ausīm. Dīvainas atmiņas prātam un sirdij. Dīvainas.

Vispār.

Ar visām bilžu čakarēšanām... Un ar pagājušās svētdienas Brikuļu apmeklējumu, kad Reinis uzinstalēja jaunāko Photoshopa versiju un parādīja dažādas 'fīčas', kas tiešām ir ļoti foršas... Man pat sagribējās apgūt to kaut kā padziļināti.

Miegs mazliet tikai nāk.

Internets ir pārnācis mājās. Yēy!

Spēks. Patīk. Būs.

Pašlaik sēžu, šķiroju bildes, no NEF un RAW formātiem pārveidoju tās JEPG formātos, klausos mūziku, ik pa laikam kādu video noskatos. Vispār daru lietderīgas lietas.
Drīz atsākšu darīt darbus fotoskolā. Tā lieta ir jāpabeidz. Un tad jāsāk krāt, lai vaētu iegādāt jaunu fotokameru, citādi skatos cilvēciņu sabildētos kadrus, bet pašai bezmaz vai zemē vēlos zemē ielīst, cik šausmīgas bildes taisa mans aparāts. Nu-ja!

Žēl žēl žēl.

Vēl tad būs jāgaida apmēram 3 mēneši līdz asins nodošanai.

Pa dienu.

Šodien, šķiet, bija labākā krievu valodas stunda divu mēnešu laikā.
Kontroldarbs, bet fonā Metallica. Mazliet pat nespēju koncentrēties.

OST.

Šovakar man tā ir sagadījies, ka klausos dažādus soundtrackus. Nav slikti nemaz.

Savā ziņā.

Vispār man patīk majās būt vienai. Vēlos vakaros mājās.
Un visvisumā arī man patīk būt vienai. Savā ziņā.

In The Middle Of Nowhere
by xshadyblues13x

Derdzas tik ļoti!

Man riebjas. Likās, ka esmu šo vārdu izslēgusi no sava vārdu krājuma. Acīmredzot nē.
Kur... Un kāpēc?
Tik prātā ir jautājums "Kas notiek?"
Kāpēc cilvēkiem vajadzētu izteikt pieņēmumus par kaut ko, ko viņi nemaz nezina. Tik pasaka apgalvojumu un turpina bibināt, atkārtot, iezīmēt, kladzināt visapkārt par to, kas nemaz nav patiesība. Vai arī turpina atkārtoties, domājot, ka nepatiess ir patiess, nemaz nepārliecinājušies, neizjutuši. Nezinoši cilvēki ir ārprātīgi.
Un arī pasaules uztvere... Vai man ir liegts? Vai liedzu es? Man šķiet, mēs esam vienojušies. Nekā! Viss tikai turpina atkārtoties, it kā sarunu nemaz nav bijis. It kā prāts tiem apdullis un loģikas nekādas.
Cilvēki, mācieties matemātiku! Tā tomēr attīsta loģisko domāšanu, jo loģikas jums trūkst. Ir tikai tukši pieņēmumi, kas prātā izdomāti.
Man riebjas šis idiotiskais pasaules un dažu prātu salikums, ko nespēju pieņemt, kas nespēj pieņemt mani.
Ir nolemts. Lasiet dzeju!

Hah.

Tikko atcerējos. :D
Šodien ar meitiešiem klases izvērtējām, kuram no novilktajiem krekliem (tas ir, kuram puisietim, kam nebija krekla) ir visu labākā bresīte.
Atzinām, ka no tiem Ģirts uzvarēja un pat skolotāja atzina, kas bija vēl jo smieklīgāk.
Bet puisieša presīti šā kā tā neviens nepārsitīs. ^.^

Izjūtas.

Vispār esmu nogurusi no dienas. Tagad tik jūtu, kā acis krīt ciet, tūlīt, tūlīt aizmigšu, bet vēl darbi jādara. Neciešu šo sajūtu. Tāpat, kā neciešu palikt nakts vidū centrā, kad nav, kur iet. Mājas tik tālu. Un nav kur iet.
Ja vien ir mūzika, tad vēl varbūt.

Vispār klājas forši!

Protams, visas nedēļas laikā pirms brīvlaika mūs pamatīgi ņems priekšā, un daži skolotāji nav ieinteresēti dot "atlaides", neskatoties uz pārsniegto kontroldarbu limitu dienā, bet viss vēl ir labojams.
Jau jūtu brīvās dienas un saldu izgulēšanos sestdien. Un ik dienu skaitu, cik līdz brīvībiņai ir palicis.
Un man dikti patīk ideja pati par sevi, ka 11:00 jau tiksimies, dzersim kafiju, mācīsimies, runāsim angliski un tā līdz rītam. (Metafora). Līdz kādiem 18:00, piemēram.

Ai, un vispār man patīk, ka dators tagad darbojas... Tik pareizi! xD Paldies R. jaunskungam.
Nespēju beigt priecāties.

Brivdienāāās.

Divu meiteņu piektdienas un iespējams sestdienas vakari ir jau izplānoti ar mācīšanos un labsajūtu.
Varbūt pat ar kādu vīnu, sieru, filmu, kā jau tas ir pierasts. Ai, ai, kā man patīk! ^.^

Zābīši.

Ir iegādāti, par ko man ir "Jē jē jē", jo tie vairs neizsūks manu enerģiju.
Un skola mani šodien gandrīz nogalināja. Cik labi, ka "gandrīz" neskaitās.

Kivi,

http://www.youtube.com/watch?v=sdUUx5FdySs
Tik tik jauki! ^.^

La lā?

Nerakstu, jo interneta mazliet nav. Grūti jau grūti un skumji jau skumji.

Home Sweet Home.

Ikdienu pārnākot mājās saprotu, ka gribu no šī dzīvoklīša čušš... Negribu lietot tādus vārdus kā "aizvākties" vai "pazust", nē. Vienkārši gribu te vairs nedzīvot un baudīt, iekārtot visas lietas kādās citās telpās.

Jau tik daudzas reizes esmu iztēlojusies, kā tas varētu būt.
Man būtu vairākas istabas, viena no tām guļamā. Tur nebūtu parasta gulta, bet gan matracis, jo patīk, ja guļot atrodos tuvāk zemei. Istaba būtu izkrāsota dažādās krāsās (zila, dzeltena (bet ne jēli dzeltena), violeta un zaļa). Visas krāsas būtu piesātinātas, bet ar mēru. Un gribētu, lai istaba atrodas saulainajā pusē, lai vienmēr ir silti.
Man būtu liels drēbju skapis, kur atrastos vis kaut kas un kleitas. Daudzas. Un kurpju kastes, jo ticu, ka nākotnē man būs kurpes. Taču arī kerzas nekur nepazudīs. Man būtu liela smaržu kolekcija. Tas viss nāk komplektā.
Kaut kur atrastos grāmatu plauks, kas mājās man noteikti būs.
Bet virtuvē stāvēs tējas kvantums un garšvielas, kuras nemaz netaisos izmantot. Vienkārši garšvielas ir laba padarīšana.
Un tas viss būtu ļoti, ļoti tā kā es gribu, jo pašlaik man tādas iespējas nav. Dzīvojot kopā ar vecākiem nejūtos tā, kā ... Vajadzētu. Jūtu, ka šīs lietas tomēr nepieder man, lai arī dzīvojam kopā. Tas viss ir mūsu. Bet es gribētu savu vai mūsu 'mūsu'.
Zinu, zinu, ka ir jāpaciešas. Bet sapņi mani vada un katra diena paliek aizvien neizturamāka. Tas viss dod pacietību, kas atmaksāsies, par to nešaubos. Un zinu, ka nakotnē viss būs burvīgi. Tikai paši varam par to parūpēties.
Un es par to parūpēšos!

Šodien dzīvoju ar domu par rītdienas labumiņu, kas būs. Un vispār par nākotnes labumiņu.
Bet pagaidām nāk skumja virsū. Pat nezinu, par ko. Vienkārši dažkārt ir nepieciešams man šis gara stāvoklis, lai rītdien jau atkal varu pasmaidīt.
Vārdi precīzi un smuki: The Pierces - Three Wishes

Es tiešām, tiešām...

M.Brikuļa darinājums.

Jau biju par to aizmirsusi.

Vai kādam vispār interesē, kas esmu? Vai mani interesē, kas viņi ir? Lai arī esam tuvi, vai mēs to attiecīgos brīžos atceramies vai pieveram acis? Ne sūda mūs tas neskar! Un maināmies mēs līdz ar visu.
Par to man sāp visvairāk. Un es vairs nekad, nekad... Nebūšu kā iepriekš. Nekad vairs negribu būt kādam atbalsts, dot padomus un dažkārt palīdzēt kā draugs. Tik nogurusi esmu! Tik slikti man no visa metas!
Bet nespēšu to īsti izdarīt, lai arī ļoti gribētu. Diemžēl es protu... Neprotu. Jel, nolāpītā sirds un dvēsele. Un kāpēc mani neaudzināja kā citādi?
Bet daļa manis mainījusies ir. Tik ... Tāda, kāda biju... Nekad, nekad vairs tāda nebūšu. Daļa noslēgusies ir. Un to es sev un sevī paturēšu.
Paldies, paldies!

Lūk, patiesība, kas nekad nav apšaubāma!

Draugi, draugi, nedraugi.

Zaļš vakars.

Izdomāju, ka tomēr negribu palikt mājās un aizdevos ciemoties vakarvakarā pie Ievas.
Vakars man ļoooti patika - es varēju izbaudīt gan viņas klātbūtni, gan mācīties šodienai, tā kā neko nebiju zaudējusi.
Vakarā, tas ir, pa nakti uzcepām pankūkas, tas ir, Ieva uzcepa, pievienojot medu. Vēl tagad acu priekšā ir aina, ka viņa no 3l burkas traukā ielej medu. Ielej, cik tas svaigs! Tāds medus man ļoti garšo.
Kā jau teicu, pankūkas bija ļoti gardas. Un tad, sēžot viena otrai pretī, mēs nojūdzāmies, sākām smieties ļoti daudz un stāstījām jociņus par Čaku Norisu. "Čaks Noriss sen jau ir miris, tikai nāve baidās viņam to paziņot." Un atkal smējāmies. Un daudz.
Gulēt aizgājām ap 03:00, bet laikam es aizmigu ātrāk. Gulēju ļoti labi, jo Zaļajai ir siltas segas.
Un no rīta tomēr piespiedu sevi iet uz skolu, ko arī nebūt nenožēloju. Nav ko nožēlot, nē nē!

Bet drīz es došos snauduļot, jo vēl gara, gara nakts priekšā, ko tiešām vēlos izbaudīt.
Ar labu nakti vai dienu!