Es iemācījos mirkli.

Es pastāvu tā kā man labpatīkas! Varu vienā brīdī aizrakstīt cilvēkiem random lietas vai arī varu noklusēt visu, kas manī iekšā.

Bet bieži vien iznāk tā, ka galveno nemaz i nepieminam.

Un tad nu es saprotu, ka zinu, ka nekad vairs nebūšu tas cilvēks, kas biju kaut vai pirms gada, ka man vairs nekad nepiederēs lietas, kas piederēja, bet tur jau tā burvība! Jo zinu, ka nekad citiem nepiederēs tas, kas ir man! Piemēram, man ir kolosālākā labākā draudzene. Jo, lai arī cik stipri viņi censtos. Jo lietas, kas notiek... Tās esam Mēs. :)

Bet tu taču nezini, kurā brīdī notiek lūzums.

Fuck that shit!

 Un tad es domāju, kā vieni cilvēki spēj inficēt citus. (?)

Zinu, ka tad, kad viņu satikšu... Visi mani pēdējo mēnešu pūliņi, pufff, izgaisīs vienā mirklī! Jo, lai arī cik stipri es censtos saprātīgi domāt, tajā liktenīgajā acu skatienu sastapšanās viduspunktā mans prāts tiks sagrozīts.
Un dumākais ir tas, ka es to spēju secināt jau tagad.
Gatavošanās... Tam nav iespējams pienācīgi sagatavoties.
Jo mēs jau nezinām un nespējam paredzēt, kā ikdienas izturēšanās un cilvēka dziļākas būtības iepazīšana atstās pēdas uz otra turpmāko dzīvi. Visu.

Pretruna.

Dažkārt šķiet, ka ieķēpājos uz katra stūra. Ik brīdi.
Žēl jau būs iet prom no darba... Ne tik ļoti darba dēļ, bet gan kolēģu. Un to es aptvēru tikko!

Man ir tik daudz domu prātā, bet, kad jāsāk tās izteikt, tad es pati "saputrojos", vairs nemāku domas vārdos ietērpt, ir tikai dumas frāzes, kas sprūk laukā. Bet varbut vajadzīgs pareizais cilvēks.