"Curiosity killed the cat" jeb kā man sanāk darīt lietas.

Vakar biju pie zobārsta. Viņa man ielaida anestēziju un aizgāja prom uz 25 minūtēm, sakot, lai pagaidu, kamēr tā kārtīgi iedarbojas. No sākuma domāju pievērt acis, jo biju pārgurusi, jo esmu slima un mans režīms ir dziļā dibuā, bet tad es sāku skatīties apkārt, pētīt viņas kabinetu. Pie sienas piekārts kalendārs, pulkstenis, glezna, kur attēlotas magones... Uz galda papīri, plānotājs... Tuvu labajam plecam atradās galdiņš, kur bija nolikti visi instrumenti, nasty padarīšana... Un pie kreisās rokas atradās mehāniskie instrumenti, kur ir nepieciešams piespiest pogu, lai tie darbotos.
Man jau gribējās kaut ko piespiest, bet tad es gluži kā attapos, ka tā nav laba doma, ko darīt. Jo... Nu nav. :D Un visu atlikušo laiku es sēdēju, skatījos uz tām pogām un cietos, un pieķēru sevi pie domām, ka es domāju par pogu piespiešanu. Un cietos, lai to neizdarītu.
  
Es esmu cilvēks, kas spaida pogas. Un nereti tas notiek pats no sevis.
  

1. Nesenākais gadījums bija pie Māra piektdien, kad biju aizgājusi ciemos. Viņa X-Box sāka veikt kaut kādu update'u un, kamēr tas to darīja, mēs ar Māri runājāmies un dzērām aliņu. Kad bija ielādējušies jau kādi 90%, es paņēmu kontrolieri rokās, sāku to pētīt, paralēli kaut ko sakot Mārim. Un es sāku spiest pogas. Kāpēc es to darīju? I dunno! Bet tas update's pārtrūka. Un uz pāris sekundēm gaisā karājās tā "Oh, fuck!" sajūta! :D Tur bija palikuši pāris procentri, un es to sačakrēju, jo es kaut ko uzspiedu! Jo rokas! Well, mēs iztikām bez tā update'a.
2. Taču mans lielākais un traģiskākais fail ir noticis 2012. gada ... Iespējams martā vai aprīlī, kad strādāju "Radošo darbu galerijā". Tajā dienā darbā biju tikai es un Nora, mana kolēģe. Ne priekšnieka, ne otras kolēģes nebija. Es sēdēju pie kases, Nora pusdienoja blakustelpā, neviens klients tajā brīdī arī nebija ienācis veikaliņā. Pēkšņi es pamanīju mazu pultiņu, kas ar skoču bija piestiprināta zem letes. Uz pultiņas bija viena vienīga maza podziņa un indikatora gaismiņa, kas iedegas zaļa, kad to piespiež. No sākuma es tā skatījos uz to pultiņu, skatījos... Un tad es piespiedu pogu. Protams, gaismiņa iedegās, taču nekas nenotika. Es tajā brīdī nedomāju, tā kā tiešām nedomāju. Ja nu vienīgi to, ka, ja jau nekas nenotiek, piespiedīšu vēl vienu reizi. To es izdarīju. Un tad vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. ... Skatījos, kā iedegas un izdziest gaismiņa.
  

Dee Dee jau arī visu laiku spaidīja pogas ar
tekstu "Ooohhh, what does this button do?"

Pēc minūtes Nora ar salātiem atnāca pie kases, pultiņu es biju nolikusi, viss kārtībā. Ārā saulīte spīd, mēs runājamies, vēl pēc minūtes Nora noliek salātiņus un skatās, kā pa durvīm ieiet apsardze. Un viņa nesaprot, kas notiek, kāpēc tas notiek. Bet man jau sāk pielekt, kāpēc viņš ir te. Brīdī, kad apsargs pateica: "Apsardzi saucāt?", es sapratu!!! :D Es nosarku kā nekad savā mūžā es neesmu sarkusi un izskrēju no telpas uz noliktavu, jo kauns bija pamatīks. Un Nora saprata, kas ir noticis tajā brīdī, kad es, sarkana biete, skrēju viņai garām.
Apsargs bija visai saprotošs par to, ka es veikaliņā nestrādāju ilgi un ka neviens man nav paskaidrojis, kam tā pultiņa domāta, taču joprojām tika sastādīts protokols par viltus trauksmi. Nora to uzrakstīja uz sava vārda. Priekšnieks pēcāk arī nebija ļoti dusmīgs par notikušo. Visu to laiku, kamēr Nora kārtoja darīšanas ar apsargu, es sēdēju noliktavā. Atceros, kas notika, kad viņš aizgāja: "MARGARITAAA!" Tā bija Nora, kas sauca mani pie atbildības. :D Sooo... Es viņai paskaidroju, ka nebiju domājusi to tīšam. Ikviens man piedeva un galu galā pasmējās par to, ka neparedzēto gadījumu signalizācija tomēr strādā.
Arī tagad, kad satiekos ar bijušajām kolēģēm, viņas man mēdz pieminēt šo notikumu un tas tiek asociēts ar The Chemical Brothers dziesmu Galvanize jeb vārdiem "My finger is on the button", un mēs visas pamatīgi iesmejam par to, jo, jā, tā bieži negadās. Man patīk tā dziesma. ^.^ I wonder why!