Dažkārt šķiet, ka ieķēpājos uz katra stūra. Ik brīdi.
Žēl jau būs iet prom no darba... Ne tik ļoti darba dēļ, bet gan kolēģu. Un to es aptvēru tikko!
Man ir tik daudz domu prātā, bet, kad jāsāk tās izteikt, tad es pati "saputrojos", vairs nemāku domas vārdos ietērpt, ir tikai dumas frāzes, kas sprūk laukā. Bet varbut vajadzīgs pareizais cilvēks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru