Es neprotu atvērties līdz galam. Nekad. Un nevinam. Nekad un nevienam. Arī nevienu īpaši nelaižu klāt, saku "Viss kārtībā! Ir kārtībā un būs.", domāju, ka varu tikt galā pati. Un tieku. Bet, ja laistu tuvumā, tad rezultāti būtu krietni skaistāki. Un zinu, ka neesmu viena, bet vienmēr cenšos nokārtot lietas bez citu cilvēku palīdzības. Un varbūt citiem tieši tas arī sāp.
Nemīļoju. Cenšos nepieķerties, lai gan pieķeros traki ātri, traki par daudz. To neizrādu.
Tik ļoti nepieciešama sava telpa. Pat ar tuvākajiem, tuvākajiem... Pēc brīža gribu no tā visa aizbēgt.
 |
| vanishing by erilu |
Sakārto smadzenes!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru