148., 239. lpp.

"Viņa uzmeta man ašu skatienu, nosarka, nodūra acis un, paspērusi uz manu pusi pāris soļu, pēkšņi apkampa mani abām rokām un seju cieši cieši piespieda pie manas krūts. Es izbrīna raudzījos viņā.
- Es jūs mīlu . . . es neesmu lepna, - viņa noteica. - Jūs sacījāt vakar, ka es esot lepna. Nē, nē . . . es neesmu tāda . . . es jūs mīlu."
"Bet Nellija kļuva pret mani gluži citāda. Viņas dīvainības, untumi, dažreiz gandrīz vai ienaids pret mani - tas viss turpinājās līdz dienai, kad (..).
Dažreiz tomēr gadījās, ka viņa pēkšņi uz kādu stundu kļuva pret mani laipna, tāpat kā agrāk. Likās, ka viņas glāsti divkārt tik mīļi šais brīžos; bieži vien šais pašos brīžos viņa rūgti raudāja, bet šīs stundas pagāja ātri, un viņa atkal ieslīga agrākajās skumjās un atkal naidīgi raudzījās manī vai izturējās untumaini (..)."

F. Dostojevskis "Pazemotie un apvainotie"

Šķiet, ka man arī tā gadās.

each growing petal is an internal wound by agnes-cecile