Siltums vienā ziņā.

Esmu slimiņš. Un, ja bērnībā man tas patika (varēju neiet uz skolu, palikt mājās un darīt kaut kādas blā lietas), tad tagad es nezinu, ar ko sevi nodarbināt, jo laiks šķiet tik ļoti izšķiests. Protams, es palasu grāmatu un pagatavojos kaut kam, bet tas neko neattaisno. Un nogurumu vienalga jūtu. Pat no tik nenozīmīgas slodzes. Tas ir, piemēram, šovakar nekur šā vai tā nevaru doties. Tik būšu iesprostota savās četrās sienās ar lidojošiem bacilīšiem apkārt.
Sapnis bija man dīvains. Gulēju daudz. Tas it kā palīdzot, jo, guļot cilvēks veseļojas, bet nevaru to teikt par sevi. Pārāk smaga galva, pārāk sāpoša mugura. Tā kā bija iespēja mazliet pagulēt, tad arī kaut ko nosapņoju. No visa mazdrusciņ.
Tā kā... Slimot nav izdevīgi. Gados, kad esi jau jaunietis noteikti nē! Dzīve, dzīve sauc! Lai kāda tā arī būtu šajos gados - skola, izklaides, draugi, darbs, ģimene... Viss ir vienreizējs! Noslimot = izšķiest, palaist garām, neatgūt, neiegūt. Tāpat kā nogulēt agrākās rīta stundas. Dabūt sapni, nedabūt lietas, darbus, ko varējām paveikt.

Bet vismaz ārā ir tik saulains laiks un spoža saule, ka istaba tiek uzturēta silta, kas man ļoti patīk, kas atgādina mazliet par vasaru, bet tomēr ir rudens. Rudens saule.