Un vasara ir sākusies.
Cik pareizus padomus mēs varam citiem dot, cik skaisti paši nespējam tos uzklausīt. Un, kad cenšamies, tad veram acis ciet, lai neredzētu, taisām ausis ciet, lai nedzirdētu, jo pārāk stipru kairinājumu jūtam.
Brīžam domājam un nedomājam... Par. Un aizdomājamies par tālu savās fantāzijās/murgos, kas dzen mūs tālāk izmisumā.
Vai tiešām, ļaudis, jums patīk izjust smagu sirdi? Vai tiešām, ļaudis, vasara nav gana laba, lai atbrīvotu sevi? Sevi. Un sāktu domāt. Un baudīt. Un just.
(Cik skaistas vēlējuma formas man iznāk veidot. Žēl, ka mazliet pietrūkst sava un arī tava spēka, liekas, lai īstenotos.)
Un kāpēc vajag visu tīt tik ļoti lielā miglā, lai maldāmies un nesaskaram otra pirkstu galus? Vai tiešām patīk just to atkārtoti, atgriežoties notikumos, tad ritot laikam, aizmirst un atkal atcerēties, tik bezgalīgi velkas viss, lai juktu prātā ilgāk.
Jel, pārstāj domāt, prāts!
Cik pareizus padomus mēs varam citiem dot, cik skaisti paši nespējam tos uzklausīt. Un, kad cenšamies, tad veram acis ciet, lai neredzētu, taisām ausis ciet, lai nedzirdētu, jo pārāk stipru kairinājumu jūtam.
Brīžam domājam un nedomājam... Par. Un aizdomājamies par tālu savās fantāzijās/murgos, kas dzen mūs tālāk izmisumā.
Vai tiešām, ļaudis, jums patīk izjust smagu sirdi? Vai tiešām, ļaudis, vasara nav gana laba, lai atbrīvotu sevi? Sevi. Un sāktu domāt. Un baudīt. Un just.
(Cik skaistas vēlējuma formas man iznāk veidot. Žēl, ka mazliet pietrūkst sava un arī tava spēka, liekas, lai īstenotos.)
Un kāpēc vajag visu tīt tik ļoti lielā miglā, lai maldāmies un nesaskaram otra pirkstu galus? Vai tiešām patīk just to atkārtoti, atgriežoties notikumos, tad ritot laikam, aizmirst un atkal atcerēties, tik bezgalīgi velkas viss, lai juktu prātā ilgāk.
Jel, pārstāj domāt, prāts!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru