Šodien sapņoju vienu no dīvainakajiem sapņiem, kādu esmu sapņojusi, jel!
Ar tik ... spēcīgām emocijām, kādas biju aizmirsusi just. Viss vēl bija tik neattīstījies, neievainots, cēls, jauns, nepieredzēts, nevainīgs.
Pielīdzināju sapni situācijai, kas notiek.
Var tā teikt, redzēju, dzirdēju, izjutu visu no cita skata punkta. No galvenās varones skata punkta. Man žēl palika. Un, kad visu piedzīviju, sirds plīsa vai pušu, cik precīzi visu varēja raksturot.
Nezinu, kā man vajadzētu justies pēc piedzīvotā/nepiedzīvotā. Pēc nosapņotā. Bet beigas bija labas gan.
Vai varētu būt nākotne? Es jau nu noooteikti priecātos.
Žēl, ka pamodos, jo gribēju redzēt, arī savā ziņā piedzīvot turpinājumu.
"Mēs nopūtām septiņas sveces, sadevāmies rokās un gājām pastaigā."
neatbildēja
AtbildētDzēstjūtos melanholiski. varbūt jaunās mūzikas vaina.
Šā kā tā... Viss būs. Labi. Ir jābūt.
AtbildētDzēstBuč.