Man vienkārši patīk pavadīt laiku ar Vladislavu, kaut arī viņš pieder tam vīriešu tipam, kas nedejo. Un tomēr mēs aizgājām uz Vecrīgu un pa smuko norāvām jumtu!
Pirmā reize ar degošo alkoholu nebija... Nu, es vienkārši nodedzināju salmiņu, jo gribēju pārkāpt fizikas likumus, par ko mēs ļoti smējāmies. xD
Bet vispār. Man patīk, ka ar viņu varu justies tieši tā, kā man patīk justies. Tas ir, man nevajag piedomāt pie lietām ko pasaku, domāju. Viņam kaut ko uzticēt ir daudz, duadz vieglāk. Un viņš arī ir tikpat ļoti vientuļnieks kā es. Un man tas ir nepieciešams, jo pēdējā laikā ar cilvēkiem es negribu kontaktēties tā, kā es to agrāk darīju. Domāju. Man patīk, ka varu runāt, darīt, darboties un viņš nepārmet, nenoreida. Jā, tas spilgti no vakardienas palicis atmiņā.
Vispār nezinu, kas tālāk notiks, jo visu laiku man ir sasodīti skumji. Gan jau tu zini, par ko.
Mazliet jauki šķita, kad, ejot no viņa projām, viņš pats piedāvāja pavadīt mani uz autobusu, jo ... parasti neesmu radusi pie pieklājības. Vai kādām skaistām niansēm. Vai (runājot ļoti vispārīgi nevis par vakardienu) pie vīriešu uzmanības.
Un man paliek tomēr neērti, kad kāds man draugos uzraksta "Ejam uz karuseļiem. (smaidīgā sejiņa)" vai arī izmaksā dzērienu un kino, vai vēl kaut kā, jo es šīs sajūtas nepazīstu.
Mēs esam kopā, bet esam vieni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru