 |
| its this by afihara |
Šodien. Ziemā. Pirmo reizi nokritu un sasitu ceļus. Un uzplēsu zeķubikses. Un sajutos mazliet vāja. Ne jau par to, ka nespēju nostāvēt kājās vai paklupu, nē. Bet gan par to, ka ... kritiens un iekšēji nezināju, vai spēšu piecelties. Tāds kā panīkums, kā nogurums mani pārņēma. Likās, ka visā pasaulē esmu viena. Vientuļa. Varētu palikt tur sniegā, klusām sačokuroties. Gribējās nodurt galvu, lai mati krīt pār seju, sēdēt un mazliet sasalt, varbūt pārvērsties sklulptūrā. No sniega. Un neviens šā kā tā neko nemanītu.
Man šodien ir tik pretējas emocijas.
AtbildētDzēstEs grābju spēku tik daudz, ka reibst.
Man ir jaunumi.bž.
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstEs noteikti vismaz pamanītu, ka tu ilgu laiku neblogotu :D
AtbildētDzēstBet, ja nopietni, tad mūžīgi sasalis nekas nepaliek. PAVASARIS, bļe ;)
Ho ho! Tu varēji ņemt manu spēku mazliet, jo krītot un ceļoties, es smaidīju bez gala.
AtbildētDzēstxD Pavasaris skaistais!