Hmmm, man īsti nav ko stāstīt. Teiksim tā, es vienkārši negribu paust visu, kas tur notika, jo man ir diezgan slinkums atstāstīt sīki un smalki ik mirkli, vienkārši uzrakstīšu savas domiņas kopsavilkumā.
Iepazinu dažus jaukus cilvēkus, dažus ļoti kaitinošus. Un sapratu, cik ļoti jūtu... uztveru šamos. Piemēram, ar dažiem uzreiz kontaksts izveidojās - varēja just, ka cilvēki ir atklātim, atsaucīgi, godīgi, neizdomā liekas emocijas. Toties citi tik ļoti centās kaut ko kādam pierādīt, ka dažubrīd, liekas, sējēju ar to savu "WaTaFak?" sejas iteiksmi, jo neko citu es nespēju domāt, tikai par aprobežotību, prāta neloģiskumu. Šķiet, mazliet ļauni no manas puses, jo pavisam, pavisam negribētos vērtēt cilvēkus, nemaz nepazīstot to, taču mans prāts darbojas automātiski.
Diāna, protams, bija kondīcijā, līdz ar to ļoti lielu daļu savas ballītes viņa palaida garām guļot, taču vēl pirms viņa aizmiga, mums bija atklātās sarunas tualetē. Apmēram tā: "Nu jā, es jau nekad nebūtu domājusi, ka sadraudzēšos ar jums, jo man 10. klases sākumā es domāju "OMG, Marga un Matīss ir emo un Weird!", bet tagad es saprotu, ka jūs esat ..." Un vēl mēs viņai izdūrām caurumu ausī.
Forši bija ar Karīnu iet pirtī, sakarst ne pa jokam un tad skriet izvārtīties sniegā. O, jā!, taisījām eņģelīšus un tad skrējām atpakaļ, jo palika auksti.
Vakaru turpinājām pie kopējā galda ar ūdenspīpi. Tā kā ar Matīsu ballējāmies atsevišķi, jo viņš vadīja auto, bet es dzēru dzērvenīti, protams, un citus alkoholiņus, tad vakara gaitā man paspēja 'koļīties' klāt divi džeki. Viens no viņiem bija tik bēdīgs, kad pateicu "Nē!" uz aicinājumu laikam apsēsties viņam blakus, ka viņš aizgāja dzert vēl vairāk un vēlāk centās "saaadraudzēties" ar Diānu. Ok, tur notika WaTaFaki, diezgan daudzi. Ļaunīgi varbūt, bet man vienalga bija tāds mazs prieciņš par to, ka kāds grib iepazīties un blā, jo nu tā jau kopš senseniem laikiem nav bijis, jo bezmaz vai esmu jau "precēta", jo ar Matīsu esam 2,5 gadus nu jau. Biju aizmirsusi, kā tas ir - izmantot sieviešu trikus un viltībiņas. Laikam tas sievietēm ik pa laikam ir vajadzīgs - apliecinājums, ka vēl joprojām esi sieviete. Taču tas pilnīgi neko nemaina, jo mans puisietis ir pats, pats!
Man garšo Matīsa vecāku gatavotās zupas, tāpēc ēdu to. Tad vēl čakarējāmies apkārt, pa vidam vēl gulšņājot un es labprāt būtu palikusi vēl vienu nakti, tikai saņēmu vēstuli no skolotājas par rītdienas teātra izrādi, kuru it kā nebiju aizmirsusi, bet biju, tā kā vajadzēja vien doties uz mājām.
Heh, pasākums man patika ļoti, jo parasti neballējos nepazīstamās kompānijās, bet te nu tā iznāca, līdz ar to sapratu vēl dažas lietas. Jūtos apmierināta ar sevi, domājot un secinos visu, kas notiek.
Tad tik nākošnedēļ jāiet svinēt nākamie 18, dejojot līdz rītam. Un tā varbūt katras brīvdienas. Kčing!
Puisietim greizsirdībiņa? :p
AtbildētDzēstVar būt. xD
AtbildētDzēst